Obstruktīva miega apnoja

“Obstructio” latīņu valodā nozīmē “nosprostojums”, bet “apnoe” sengrieķu valodā apzīmē “bez elpas”. Tas ir biežākais elpošanas traucējums miegā gan pieaugušajiem, gan bērniem. OMA sastopama līdz 6% bērnu. Obstruktīva miega apnoja ir ne vienmēr pamanīts, bet samērā bieži sastopams bērnu miega problēmu iemesls. Pastāstiet savam ģimenes ārstam vai pediatram, ja novērojat kādu no simptomiem.

Guļot augšējo elpceļu muskulatūra atslābst. Ja elpceļus papildus kaut kas nosprosto vai saspiež (piemēram, adenoīdi no iekšpuses vai taukaudi no ārpuses), tad tie saplok, un palaikam var novērot īslaicīgu elpošanas apstāšanos. Tas nozīmē, ka organismam netiek piegādāts nepieciešamais skābeklis, ka arī netiek izvadīta organisma procesos saražotā ogļskābā gāze. Lai to kompensētu, naktī atpūtai paredzētajā laikā organisms smagi strādā un tērē enerģijas resursus, lai uzturētu atvērtus elpceļus. Šajā mirklī smadzenes parasti mēģina pamodināt cilvēku, lai viņš nenosmaktu. Bieži šo pamošanos pats nemana, bet tā izjauc miega arhitektūru – cilvēks tiek izsviests no dziļā miega, kas nepieciešams kvalitatīvai ķermeņa un prāta funkcionēšanai. Ja šādu mikropamošanos ir daudz, tad, lai gan it kā ir gulēts pietiekams skaits stundu, miegs ir nekvalitatīvs un nedod atpūtas izjūtu. Gan bērni, gan pieaugušie ar OMA mēdz krākt, tomēr jāņem vērā, ka bērns nav pieauguša cilvēka miniatūra, un simptomi bieži atšķiras. Tipisks pieaugušais ar miega apnoju ir vīrietis “labākajos gados” ar virssvaru, kurš nevar koncentrēties darbā miegainības dēļ, guļot skaļi krāc un riskē aizmigt pie auto stūres. Tipisks bērns ar miega apnoju ir bērns ar “adenoīdu seju” (no latīņu valodas – facies adenoidea): seja ir iegarena, mute bieži ir pavērta, zem acīm zili loki, bieži dzirdama šņākuļojoša elpošana caur degunu (arī tad, ja nav iesnu), kā arī bērns runā caur degunu. 

Attēls

Vecāki visbiežāk pamana, ka bērns skaļi krāc vai pāris sekundes neelpo. Tomēr obstruktīva miega apnoja nav tikai krākšana miegā – tai raksturīgi arī dažādi dienas simptomi.

Attēls

OMA simptomi miega laikā:

• Krākšana. Jāatceras, ka ne visiem bērniem, kas krāc, ir OMA, un otrādi – ne visi bērni, kam ir OMA, krāc;
• Elpas aiztures, kam bieži seko skaļa ieelpa;
• Nemierīgs, saraustīts miegs (savandīti palagi, bērns sūdzas, ka naktī slikti gulējis);
• Elpošana caur muti;
• Gulēšana neparastā pozā – bieži vien ar atliektu galvu. Šādā veidā organisms pats mēģina atbrīvot elpceļus, lai varētu normāli paelpot;
• Nakts enurēze – nespēja izgulēt nakti sausam vecumā, kad to jau vajadzētu mācēt, vai arī pēc tam, kad bērns to jau bija iemācījies;
• Parasomnija – nakts bailes, runāšana un staigāšana miegā. OMA šīs sūdzības var pastiprināt.

OMA simptomi dienas laikā:

• Elpošana caur muti arī dienas laikā, šņākuļojoša elpošana caur degunu (tad, kad nav iesnu), runāšana caur degunu;
• Uzvedības traucējumi, ko bieži var sajaukt ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Tie it īpaši raksturīgi mazākiem bērniem. Ja pieaugušais vai pusaudzis dienas laikā būs miegains, tad maziem bērniem raksturīga hiperaktivitāte;
• Miegainība dienas laikā – īpaši tādā vecumā, kad jau vairs nevajadzētu gulēt diendusu. Sliktas miega kvalitātes dēļ bērns var būt noguris, miegains, iespējams, pasliktinās sekmes, vai skolotājs sūdzas, ka bērns ir slinks un neseko līdzi stundām;
• Smagākos gadījumos – aizkavēta augšana, grūtības ņemties svarā, dzirdes traucējumi. Ēšanas laikā bērns elpo spēcīgāk. Ja elpceļi ir kaut vai daļēji nosprostoti, tas procesu apgrūtina.

OMA simptomi zīdaiņa vecumā

Krākšana šajā vecumā nav raksturīga, bet daži simptomi var radīt aizdomas, ka bērnam ir apgrūtināta elpošana:

• Slikti zīž, apgrūtināta ēšana, kā rezultātā mazulis slikti pieņemas svarā;
• Krākuļojoša elpošana;
• Elpošanas apstāšanās, zila āda;
• Galvas atmešana uz aizmuguri, izlocīšanās (tādā veidā mēģina atrast ērtāko pozu, lai atbrīvotu elpceļus);
• Svīšana.

Bērna vecumā apnoju var izraisīt dažādi faktori – un tie var kombinēties.

Palielinātas aizdegunes mandeles (adenoīdi) un/vai kakla mandeles. Šis ir biežākais OMA iemesls pirmsskolas vecuma bērniem. Adenoīdi vai kakla mandeles var būt tik lieli, ka elpošana ir apgrūtināta ne tikai naktī, bet arī dienā. Tādā gadījumā bērns gandrīz visu laiku elpo caur muti. Elpošana caur degunu var būt šņākuļojoša (arī tad, kad nav iesnu). Bērns it kā runā caur degunu.

Attēls

Palielināts svars. Mūsdienās virssvars ir strauji pieaudzis (un diemžēl turpina pieaugt) arī bērniem dažādā vecumā. Miega laikā ne tikai samazinās muskulatūras tonuss, bet taukaudi kaklā spiež uz elpceļiem, tos saplacinot no ārpuses. Tajā pašā laikā palielinātais tauku daudzums vēderā un ap vēdera orgāniem spiež uz augšu, samazinot plaušu tilpumu un traucējot elpošanu.

Attēls

Izmainīta sejas skeleta uzbūve. Tas nozīmē, ka elpceļi var būt veidoti nedaudz citādi, un tas var traucēt gaisa plūsmu. Tas raksturīgs dažādām ģenētiskām slimībām – piemēram, 21. hromosomas trisomijai (Dauna sindromam), Prādera-Villija sindromam un kraniosinostozes sindromiem (piemēram, Pjēra Robēna un Trečera Kolinsa sindromam). Arī tad, ja bērns ilgstoši elpo caur muti, izmainās galvaskausa kaulu attiecība, jo mute nav paredzēta elpošanai. Tādā gadījumā seja kļūst garāka, apakšžoklis mazāks, parādās tumšāki loki zem acīm, skatiens var būt truls, neieinteresēts. Arī zīdaiņa vecumā galvenais OMA iemesls ir mazs žoklis.

Samazināts muskulatūras tonuss. Laika gaitā muskuļi, tajā skaitā elpošanas muskuļi, pavājinās, tāpēc palielinās elpošanas traucējumu risks miegā.

Pastāstiet savam ģimenes ārstam, pediatram, ausu-kakla-deguna ārstam (ORL) vai pneimonologam par simptomiem! Ja iespējams, nofilmējiet, kā bērns guļ, krāc. Šī informācija ļoti palīdzēs objektīvi novērtēt situāciju. Lai precīzāk izvērtētu elpošanu naktī, iespējams, bērnu nosūtīs uz miega izmeklējumu (poligrāfiju vai polisomnogrāfiju). Šo izmeklējumu veic naktī miega centrā – bērnam ar speciāliem sensoriem tiek noteikts skābekļa, ogļskābās gāzes līmenis asinīs, elpošana, sirdsdarbība. To, kāds izmeklējums nepieciešams, nosaka Epilepsijas un miega medicīnas centra ārsts.

Salīdzinot ar pieaugušajiem, bērniem apnojas iemesli un ārstēšana ir atšķirīga. Nereti ārstēšanas laikā vecāki pamana, ka bērns ir kļuvis priecīgāks, mierīgāks, labāk seko līdzi notikumiem, kā arī viņam veiksmīgāk attīstās runa un jaunas spējas. Vissvarīgākais ir saprast, kas tieši veicina elpošanas traucējumus miegā. Bieži vien tie ir vairāki faktori vienlaikus, tāpēc, iespējams, pielietos vairākas ārstēšanas metodes:

1. Adenotomija un/vai tonsilotomija – adenoīdu un/vai kakla mandeļu samazināšana. Šis ir viens no visbiežāk lietotajiem ārstēšanas veidiem bērniem. Jāņem vērā – ja elpceļu nosprostojumu rada arī citi faktori (piemēram, palielināts svars, sakodiena problēmas, deguna gļotādas tūska alerģijas dēļ), tad tikai ar šo metodi var nepietikt.

2. Svara normalizēšana, ievērojot sabalansētu uzturu un piemērotu fizisko slodzi. Ja bērnam ir vieglas pakāpes apnoja, tad svara samazināšana ir pirmā un vienīgā ārstēšana. Liekā svara gadījumā citi ārstēšanās veidi var būt neveiksmīgi: bērniem ar lieko svaru adenotomija un tonsilotomija palīdz mazāk nekā 50% gadījumu, bet ar normālu svaru – vairāk nekā 70% gadījumu. Lai novērtētu svara samazināšanas sekmīgumu, vismaz reizi pusgadā pie pediatra vai ģimenes ārsta jākontrolē svars, augums un ķermeņa masas indekss, tos novērtējot pēc dzimumam un vecumam atbilstošām attīstības līknēm. Jāatceras, ka veselīgs dzīvesveids sākas ģimenē! Problēmas risināšanā liela loma ir vecākiem un ģimenei!

3. Citu augšējo elpceļu nosprostojuma iemeslu ārstēšana – piemēram, alerģijas un deguna polipi.

4. Sakodiena problēmu novēršana – to nosaka un veic ortodonts. Uzlabojot sakodienu, paplašinās elpceļi. Tas atvieglo elpošanu naktī.

5. Miofunkcionālā terapija palīdz attīstīt lūpu, mēles, vaigu un sejas muskulatūru. Dažkārt pat pēc tonsilotomijas bērns turpina elpot caur muti. Ar miofunkcionālo terapiju ir iespējams to novērst, samazinot turpmākos OMA simptomus.

6. Neinvazīvā ventilācija ir elpošanas atbalsts miegā ar speciālu ierīci. Parasti bērns elpo pats, bet ierīce tikai palīdz, caur masku maigi pūšot gaisu elpceļos un neļaujot tiem saplakt. Tādu lieto, ja OMA ir vidēji smaga vai smaga, vai citas ārstēšanas metodes nedod vēlamo efektu.

Kas notiek, ja OMA neārstē?

OMA nav tikai krākšana, kas traucē apkārtējos. Tā ir nopietna un vērā ņemama slimība, kas pasliktina dzīves kvalitāti. Īsā laika periodā (piemēram, ja ir iesnas, angīna vai kāda cita akūta augšējo elpceļu slimība) OMA neko sliktu nenodarīs. Tomēr, ja elpošana miegā traucēta ilgstoši, bērns var justies slikti un nespēt sekot līdzi notiekošajam. Tas var negatīvi ietekmēt uzvedību, garastāvokli un mācīšanos. Dažiem elpošanas traucējumu dēļ aizkavējas augšana vai palielinās svars. Ilgākā laika periodā – tas biežāk raksturīgi pieaugušajiem – OMA palielina diabēta, paaugstināta asinsspiediena un sirds slimību risku.