Pārlekt uz galveno saturu

Zāļu ievades veidi – to priekšrocības un trūkumi

Zāļu ievades veidus var dažādi apzīmēt, piemēram, enterālais (caur kuņģa-zarnu traktu), parenterālais (apejot kuņģa-zarnu traktu), vietējais (šādi ievada zāles, kas ir plāksteru, ziežu, krēmu, gēlu u.c. veidā).

Attēls
medikamenti
Izveidots: 4. Augusts, 2022. gads
Atjaunots: 4. Augusts, 2022. gads

Zāļu ievades veidus var dažādi apzīmēt, piemēram:

  • enterālais (caur kuņģa-zarnu traktu) – sistēmiska darbība organismā;
  • parenterālais (apejot kuņģa-zarnu traktu) – sistēmiska darbība organismā;
  • vietējais (šādi ievada zāles, kas ir plāksteru, ziežu, krēmu, gēlu u.c. veidā) – galvenā ir vietēja darbība organismā.

Zāļu ievade caur kuņģa-zarnu traktu jeb enterālais (enteral, enteric – caur zarnām) ievades veids lielākoties nozīmē orālo jeb perorālo (caur muti) ievadi un rektālo (caur taisno zarnu). Te gan jāpatur prātā, ka ne visos gadījumos zāles patiešām sasniegs tieši zarnas. Dažkārt zāļu uzsūkšanās notiks vēl pirms tās ir sasniegušas zarnas (piemēram, pēc sublingvālā (zem mēles) ievades veida vai arī tās zāles, kas uzsūksies kuņģī, zarnas nesasniedzot). Zāles var ievadīt arī “pa tiešo” kuņģī ar gastrostomas starpniecību vai zarnās – piemēram, ar duodenālās zondes palīdzību.

Attēls
zāļu ievades veidi

Ne tik bieži sastopamie ievades veidi:

  • Bukālais (no vaiga gļotādas)
  • Sublingvālais (zem mēles)
  • Intraarteriālais (artērijā)
  • Intraartikulārais (locītavā)
  • Intratekālais (mugurkaula kanālā) – šādi var ievadīt dažas pretsāpju zāles vai ķīmijterapijā izmantotās zāles
  • Intravitreālais (acī)
  • Intradermālais (ādā, piemēram, tā ievada prettuberkulozes – BCG vakcīnu)
  • Osālais (kaulā)

Zāļu ievades veidu ietekme uz to biopieejamību (piemēri)

Perorālā ievade (caur muti)

Parasti šādi domājam par kapsulu un tablešu, kā arī perorālo šķidro zāļu formu ievadi – sīrupi, mikstūras u.tml. Tas ir piemērotākais ievades veids bērniem, kas jaunāki par 7 gadiem. Tas gan attiecas tieši uz šķidrajām perorālajām zāļu formām, jo ar cietām zāļu formām (tabletēm, kapsulām) varētu būt problēmas, un tās nebūs piemērotas jo īpaši maziem bērniem, jaundzimušajiem un zīdaiņiem (1.tabula). Tomēr ir jāuzmanās ar augsti osmolāliem [LS4] šķīdumiem vai ekstrēmiem pH, jo tie var kairināt kuņģi, tāpēc būtu atšķaidāmi pirms ievades. Injekciju formas, lai arī lielākoties nav paredzētas perorālai ievadei, tomēr dažreiz tiek izmantotas (galvenokārt tāpēc, ka attiecīgā viela nav pieejama pulverveida formā, bet zāles ir nepieciešams pagatavot), tāpēc arī šādā situācijā būtu jāņem vērā pH un koncentrācija. Ir ieteicams pāriet uz perorālu ievadi, tiklīdz vien ir iespējams, jo perorālai zāļu ievadei ir daudz priekšrocību:

  • “draudzīgāka” un pacientam ērtāka zāļu forma,
  • samazināts katetru infekcijas risks,
  • samazināts nepareizas dozēšanas risks, salīdzinot, piemēram, ar parenterāli ievadāmām zālēm,
  • samazināta māsu darba slodze,
  • samazinātas ārstēšanas izmaksas un uzturēšanās laiks, slimnīcā.

Piemērotākie tablešu izmēri atkarībā no bērna vecuma

Attēls
zāļu ievades veidi

Uzņemot zāles caur muti, vienmēr jāpievērš uzmanību arī tam, vai konkrētās zāles drīkst lietot kopā ar ēdienu vai arī tās ir jālieto pirms ēšanas (piemēram, omeprazols vairumā gadījumu būs jālieto aptuveni 30 minūtes pirms ēšanas) vai gluži pretēji – pēc ēdienreizes. Tas ir svarīgi tāpēc, ka nepareizas lietošanas rezultātā var izmainīties zāļu darbība organismā – tā var pavājināties. Informāciju par to, kad zāles lietojamas, var uzzināt zāļu lietošanas instrukcijā vai arī to pajautāt ārstam vai farmaceitam. Tabletēm un kapsulām ir jāuzdzer pietiekams šķidruma daudzums (lielākoties raksta, ka tā ir glāze vai vismaz pusglāze ūdens). Ieteicams ir uzdzert ūdeni, jo citu šķidrumu gadījumā (piens, sulas) arī būtu jāskatās, vai zāļu ražotājs nav norādījis kādus ierobežojumus šādiem šķidrumiem. Nepareizu šķidrumu izvēle arī var izmainīt zāļu darbību organismā. Reizēm izskan ieteikumi, piemēram, kapsulu saturu iejaukt nelielā ēdiena daudzumā un tad dot bērnam. Te ir jāuzmanās gar ar to, vai zāles drīkst lietot kopā ar ēdienu, gan arī vajadzētu zināt, vai garša nav, piemēram, ļoti rūgta, jo, cenšoties maskēt zāļu rūgto garšu ar ēdienu, var iznākt arī tā, ka bērnam rodas nepatika arī pret pašu ēdienu.

Parenterālā ievade  (injekcija ādā, zemādā, muskulī, vēnā)

Ievadot zāles parenterāli, ir jāuzmanās no pārāk liela kopējā šķidruma daudzuma ievades, ko var ietekmēt zāļu atšķaidīšana – sagatavošana parenterālai ievadei. Ir iespējami dažādi ievadāmā šķidruma aprēķina veidi, piemēram, šķidruma daudzuma aprēķins, kas šajā gadījumā neattiecas uz situācijām, kad šķidrums zaudēts caurejas, vemšanas u.tml. gadījumos – tad būs nepieciešams cits aprēķina veids:

  • 100 ml/kg pirmajiem 10 ķermeņa masas kg +
  • 50 ml/kg nākošajiem 10 ķermeņa masas kg (11-20 kg) +
  • 20 ml/kg katram nākošajam kg.

Ne mazāk būtiski ir ievērot pareizu zāļu atšķaidīšanu. Kā uzskatāms piemērs situācijām, kad tiek pieļautas kļūdas, ir diklofenaks infūzijām (lai arī pati aktīvā viela nav ieteicama kā pirmās izvēles zāles bērniem). Tieši pirms intravenozas infūzijas ievadīšanas diklofenaks ir jāatšķaida ar 0,9% nātrija hlorīdu šķīdumu vai 5% glikozes šķīdumu. Šiem šķīdumiem savukārt vispirms ir noteikti jāpievieno vai nu 0,5 ml 8,4%, vai 1 ml 4,2% bikarbonāta šķīduma.[1] Tieši šo pēdējo nereti aizmirst izdarīt. Buferšķīdums un alkalizējošās vielas ir būtiskas, lai nodrošinātu nātrija diklofenaka šķīduma stabilitāti, tāpēc ir ļoti svarīgi iepazīties ar to, ko zāļu ražotājs raksta par konkrētā medikamenta sagatavošanu ievadei, un citreiz meklēt arī papildu informāciju.

Rektālā ievade (taisnajā zarnā)

Rektālā ievade var būt piemērota jaundzimušajiem, zīdaiņiem un maziem bērniem. Vēlākos vecumposmos šāda ievades veida lietderība ir jāpārdomā kaut vai no pacienta psiholoģiskā komforta viedokļa. Ja pieaugušajiem rektālais pH ir tuvu neitrālam, tad lielākajai daļai bērnu – sārmains, kas iespaidos zāļu uzsūkšanos. Jaundzimušajiem, zīdaiņiem, bērniem un pieaugušajiem ir iespējamas atšķirības zāļu uzsūkšanās procesā atkarībā no uzsūkšanās vietas zarnā, piemēram,

  • ketoprofēnam ir līdzīga uzsūkšanās gan bērniem, gan pieaugušajiem;
  • paracetamolam ir ilgstošāka uzsūkšanās priekšlaikus dzimušiem bērniem, salīdzinot ar laikus dzimušiem, iespējams, to ietekmē rektālā temperatūra;
  • iespējams, pastāv atšķirības starp tramadola uzsūkšanos bērniem un pieaugušajiem, ko varētu ietekmēt dažādie pH.[2]

Intranazāla ievade (caur degunu)

Tai ir daudz priekšrocību: viegla ievade, darbības ātrums, pacienti parasti labi panes un nav iesaistītas aknas. Bet ir arī trūkumi, piemēram, ierobežots zāļu apjoms, ko tā var ievadīt, slikta uzsūkšanās hidrofilām zālēm. Intranazāla ievade ir pētīta, piemēram:

  • midazolāmam – satraukuma mazināšanai pirms procedūrām, krampju ārstēšanai;
  • fentanilam – kā pretsāpju medikamentam, īpaši, kad nav pieejama parenterāla  ievade;
  • ketamīnam, kortikosteroīdiem, desmopresīnam.[3]

Zāļu uzsūkšanas no vaiga gļotādas

Šādu ievades veidu var izmantot pacientiem, kas nevar tolerēt perorālu ievadi, piemēram, pacienti pēc operācijām vai tie, kam ir smaga vemšana. Augsti lipofilas (taukos šķīstošas) zāles, piemēram, fentanils, midazolāms, desmopresīns, labi uzsūksies caur vaigu gļotādu. Midazolāmu var izmantot krampju ārstēšanai kā alternatīvu rektālam diazepāmam, savukārt desmopresīnam – šo ievades veidu kā alternatīvu perorālai ievadei, attiecīgi piemērojot devas.

Sublingvālais ievades veids (zem mēles)

Zāles tiek liktas zem mēles, kur atrodas daudz kapilāru. Rezultātā zāles īsā laika posmā uzsūcas organismā un sāk savu darbību. Arī šis ir ievades veids, kam ir ierobežots zāļu apjoms (deva), ko šādā veidā pacients var uzņemt, kā arī ir jābūt piemērotai zāļu formai (jebkura tablete neuzsūksies vienlīdz labi, ja to liks zem mēles). Šādi var ievadīt dažādas zāles, piemēram, pretsāpju (ketorolaku, tramadolu, buprenorfīnu[4]), un citas zāļu grupas, piemēram, lorazepāmu, zolpidēmu, azenapīnu, nitroglicerīnu.

Intramuskulārā ievade

Zāļu biopieejamība pēc intramuskulāras injekcijas atkarīga, piemēram, no ātruma, kādā zāles penetrē endotēlija kapilārus, un tilpuma, kurā zāles izplatās. Jaundzimušajiem ir:

  • samazināts asins plūsmas ātrums muskuļos, kas ievērojami variē pirmās 2–3 dzīves nedēļas;
  • samazināta muskuļu masa;
  • lielāks ūdens īpatsvars.

Intramuskulāra zāļu ievade un farmakokinētika (kas ir farmakokinētika) jaundzimušajiem ir neprognozējama. No intramuskulārā ievades veida ir pēc iespējas jāizvairās, jo tam nav būtisku priekšrocību pār citiem ievades veidiem, turklāt tas ir arī pacientam sāpīgs un nepatīkams ievades veids.

Zāļu formas un to piemērotība bērniem dažādos vecumposmos

Attēls
zāļu ievades formas

Zāļu ievades veidi un zāļu formas – kāpēc kādu izvēlēties (piemēri)

Attēls
zāļu ievades veidi

Papildu informācija

  • Informācija gan video, gan aprakstu veidā par to, kā bērnam ievadīt dažādas zāļu formas, pieejama: https://www.medicinesforchildren.org.uk/types-of-medicines
  • Zāļu valsts aģentūras ieteikumi, kā iedot zāles bērnam: https://www.zva.gov.lv/lv/jaunumi-un-publikacijas/publikacijas/infografikas/ieteikumi-vecakiem-ka-iedot-bernam-zales

[1] Almiral 25 mg/ml šķīdums injekcijām/infūzijām. Zāļu apraksts. Saskaņots ZVA 3.11.2016.

[2] Fernandez E, et al. Factors and Mechanisms for Pharmacokinetic Differences between Pediatric Population and Adults. Pharmaceutics. 2011 Mar; 3(1): 53-72.

Bartelink IH, et al. Guidelines on paediatric dosing on the basis of developmental physiology and pharmacokinetic considerations. Clin Pharmacokinet. 2006; 45(11):1077-97.

Zwaveling J, et al. Pharmacokinetics of rectal tramadol in postoperative paediatric patients. Br J Anaesth. 2004 Aug; 93(2):224-7.

[3] Sheth KK, et al. Concurrent use of intranasal and orally inhaled fluticasone propionate does not affect hypothalamic-pituitary-adrenal-axis function. Allergy Asthma Proc. 2004 Mar-Apr; 25(2):115-20.

Goldman R. Intranasal drug delivery for chidren with acute illness. Curr. Drug Ther. 2006;1:127-30.

Fernandez E, et al. Factors and Mechanisms for Pharmacokinetic Differences between Pediatric Population and Adults. Pharmaceutics. 2011 Mar; 3(1): 53-72.

[4] Cozzi G et al. Administering analgesia sublingually is a suitable option for children with acute abdominal pain in the emergency department. Acta Paediatr. 2019 Jan;108(1):143-148.doi: 10.1111/apa.14514.