Ieteikumi vecākiem un aprūpētājiem, ja bērnam novērojama autoagresija

Vispirms vajadzētu konsultēties ar kādu no speciālistiem, lai noskaidrotu šādas bērna uzvedības iemeslus.

Īss skaidrojums un ieteikumi gadījumā, ja šīs darbības atbilst stereotipajai autoagresijai.

Stereotipa autoagresija – darbības, kas atkārtojas. Parasti šīs darbības ir ritmiskas, vienveidīgas. Visbiežāk tā rīkojas cilvēki ar garīgu atpalicību (intelekta attīstības traucējumiem), autiskā spektra traucējumiem vai encefalīta u.c. saslimšanām.

• Vecumā no 9 mēnešiem līdz 2 gadiem autoagresīva uzvedība tiek novērota 11-17% veselu bērnu;
• 2 gados tas tiek vērots 9% veselu bērnu;
• Virs 5 gadu vecuma veseliem bērniem stereotipa autoagresīva uzvedība vairs netiek vērota;
• Bērniem ar garīgu atpalicību autoagresīva uzvedība kopumā vērojama pat līdz 45% gadījumu;
• Ja garīgā atpalicība kombinējas ar autismu, tad autoagresija novērojama 60-74%. Bērniem, kuriem tiek vērota stereotipā autoagresija, visbiežāk ir kādi nopietni veselības traucējumi.

Kādi var būt autoagresijas iemesli un ko šajās situācijās darīt?

Bieži sastopamas ir situācijas, kad šie bērni nespēj pastāstīt to, kā jūtas. Piemēram, bērnam var nebūt attīstīta valoda vai viņam ir kādas citas grūtības komunicēt. Vecākiem jāmēģina saprast, vai bērnam nav kādas nepatīkamas sajūtas. Varbūt smagi slimajam bērnam ir neērta gulēšana vai neērti apavi (tie spiež), vai bērnam gribas ēst vai dzert, bet viņš nespēj to pateikt. Īpaša vērība jāvērš tam, lai noskaidrotu, vai bērnam kaut kas nesāp – nav vidusauss iekaisums, zobu sāpes u.c. Bieži pusaugu meitenes paliek nemierīgas, jo cieš no menstruāciju sāpēm, bet arī šīs izjūtas viņas nespēj izstāstīt. Aprūpētājiem jābūt iejūtīgiem, uzmanīgiem un jācenšas uzminēt visdažādākos iespējamos iemeslus.

Bērni ar intelektuālās attīstības traucējumiem var tikt atstāti savā nodabā. Šajā gadījumā autoagresijas cēlonis varētu būt t.s. sensorā pašstimulācija. Tas nozīmē, ja bērnam pietrūkst sensoro kairinātāju, viņš tos aizstāj ar pašstimulēšanu. Bērns klaudzina galvu vai roku, jo tādējādi rodas skaņas, vai virpina kaut ko savu acu priekšā, jo tas ir interesanti. Lai palīdzētu šādiem bērniem, jānodrošina interesanta vide visapkārt. Lai bērns redzētu košas krāsas interjerā, košu apģērbu, rotaļlietas, lai ik pa laikam skanētu dažāda veida mūzika, gan jautra, gan līgana, lai bērnam būtu iespēja pasmaržot un pagaršot ko jaunu, lai bērns varētu aptaustīt dažādas struktūras un faktūras materiālus u.tml. Arī tad, ja bērns nerunā vai šķiet, ka bērns nesaprot, vienalga jāturpina ar viņu komunicēt.

Varbūt bērns ir par maz nodarbināts, viņam netiek nodrošināta vecumam un spējām atbilstoša fiziskā noslodze? It īpaši svarīgs šis aspekts ir pusaudžu vecumā, kad strauji nobriest bērna ķermenis. Iespējams, ka bērns cieš no garlaicības. Piedāvājiet bērnam iespēju veikt kādu fizisku darbiņu, iesaistiet sportiskās aktivitātēs. Ja vien bērns spēj pārvietoties patstāvīgi, tad ļaujiet viņam to darīt! Nesēdiniet ratos, nenesiet rokās bez nepieciešamības! Sekojiet bērna miega režīmam. Noskaidrojiet, cik liels miega periods bērnam nepieciešams. Vecāki bieži ir pārguruši no sava  bērna aprūpes un tādēļ priecājas par katru atpūtas brīdi, kad bērns guļ, pat cenšas gulēšanu paildzināt. Šī taktika nav veiksmīgs ilgtermiņa risinājums. Prātīgāk būtu sameklēt kādu citu aprūpes personu, kas jūs aizstāj un ļauj atpūsties. Pieradiniet bērnu pie dienas režīma. Bērni ātri apgūst, kāda aktivitāte kādai seko un pēc laika pieņem tās bez ierunām.

Vairums vecāku mīl savus bērnus un cenšas reaģēt uz bērna uzvedības izpausmēm. No vienas puses tas, protams, ir atbalstāms. Taču šādā veidā pastāv risks nostiprināt negatīvo bērna uzvedību. Piemēram, katru reizi, kad bērns sāk sev kost, mamma viņu paņem rokās, lai nomierinātu. Tā rīkojoties, bieži panāk pretēju efektu un autoagresija nostiprinās kā uzvedības modelis. Bērns apgūst mācību, ka tad, kad viņš sev iekodīs, tad mamma viņu paņems klēpī. Tas norāda, ka dažreiz var izmantot tādu paņēmienu kā ignorēšanu, un, to izmantojot, Jūs nekļūsiet par “sliktu vecāku”!

Autoagresija var būt vienīgais veids, kā bērns spēj komunicēt ar apkārtni. Šis iemesls autoagresijai visbiežāk sastopams bērniem, kam ir komunikācijas grūtības (piemēram, autiskā spektra traucējumi). Šie bērni varbūt arī saņem pietiekami daudz sensoro stimulu savā apkārtnē, tomēr tos nespēj uztvert. Autoagresijas brīdī šie bērni ir mazāk pakļauti komunikācijai un sociālajai interakcijai, viņi ir mazāk atsaucīgi pret citiem cilvēkiem. Bērns negrib komunicēt, viņš cenšas izvairīties gan no ķermeniska kontakta, gan acu skatiena, taču viņš neprot pateikt “lieciet mani mierā”! Un attiecīgi to izrāda ar paškaitējošām darbībām. Šādos brīžos ķermeniska pieskaršanās bērnam bieži noved pie autoagresijas pastiprināšanās. Respektējiet bērna vēlmi!

Ritmiska klanīšanās kopā ar galvas sišanu bieži vērojama bērniem, kas nedzīvo savā bioloģiskajā ģimenē. Protams, arī šiem bērniem var būt iepriekš minētās grūtības un tās saistītas ar viņu veselības traucējumiem. Tomēr pastāv psihoanalītiskais skaidrojums šai uzvedībai. Psihoanalītiskā pieeja šādu bērna uzvedību saista ar bērna attīstību agrīnajā vecumā, jo bērns nav saņēmis pietiekamu emocionālu un ķermenisku kontaktu no savas bioloģiskās mātes. Šādi bērni pamazām jāpieradina pie cilvēciska, ķermeniska kontakta – glāstiem, aijāšanas. Aprūpētājiem vai aizbildņiem, vai audžuvecākiem jābūt ļoti pacietīgiem. Ir gadījumi, kad negatīvā bērnības pieredze atstājusi tik neatgriezeniskas sekas, ka šādam bērnam apmīļošana šķiet pat nepatīkama un viņš tai pretojas.

Lai koriģētu uzvedību, vienmēr palīdzoša ir novērošana un situācijas izvērtēšana. Vecākiem vai citiem aprūpētājiem jācenšas atbildēt uz jautājumu – “kas notika tieši pirms brīža, kam sekoja šāda bērna reakcija?”

• Varbūt tikko telpā ienāca kāds nepazīstams cilvēks?
• Varbūt bērnu aizskāra kāds vienaudzis?
• Varbūt jūs tikko iztraucējāt bērnu, kad viņš bija sācis darīt ko citu?
• Varbūt jūs lietojat pārāk intensīvas smaržas?
• Varbūt jūs pietuvojāties bērnam pārāk strauji un viņš sabijās?
• Varbūt bērns šādi izrāda prieku vai grib jums ko pateikt?
• Kurā diennakts laikā tiek vērota nevēlamā uzvedība?

Pavērojiet, ar kuru cilvēku bērna uzvedība ir vislabākā. Vai ir kāds no tuviniekiem ģimenē vai skolotājiem, vai aprūpētājiem, brāļiem vai māsām u.tml., kura klātbūtnē autoagresija netiek vērota vai kļūst retāka. Mēģiniet izprast, ko šis cilvēks dara atšķirīgi, vai kura jūsu rīcība izsauc bērna autoagresiju.

Mīliet savu bērnu, sniedziet viņam emocionālu un fizisku atbalstu! Esiet iecietīgi, jūtīgi un pacietīgi! Ja kādu problēmu neizdodas atrisināt pašiem, tad droši vērsieties pie speciālistiem!