Sadarbības nozīme starp vecākiem un speciālistiem

Kas ir sadarbība?

• Galvenais komponents terapeitiskās attiecībās starp terapeitu, klientu un vecāku;
• Dažādu speciālistu, vecāku un citu iesaistīto personu kopīgu darbu, lai panāktu uzvedības uzlabošanos un prasmju attīstību klientam/pacientam. Tā ietver:
  • Terapeitu un bērnu sadarbību;
  • Terapeitu un vecāku sadarbību;
  • Vecāku un bērna mijiedarbību;
  • Specialistu komandas darbu;
  • Sadarbību ar izglītības iestādēm.

Veicinoša sadarbība:

• Laba vadība un kontrole;
• Intensīva uzslavēšana;
• Efektīva mācīšana;
• Pakāpeniska un bezkļūdaina mācīšana.

Kavēta sadarbība:

• Neefektīvi motivatori;
• Pārāk sarežģīti;
• Trūkst pakāpeniskuma;
• Pārāk daudz kļūdu;
• Pastāvīga kļūdu labošana.

Ar ko sākt?

Nosacīšana pirms sākām apmācības procesu! Galvenais šīs procedūras mērķis – padarīt instruktoru par bērnam patīkamu pastiprinātāju. Tas nozīmē, ka bērnam ir jāmācās mīlēt instruktoru pirms viņš sāk izvirzīt bērnam prasības. Instruktors rotaļājas ar bērnu un dod viņam jebkādas rotaļlietas.

• Pienākt pie bērna un piedāvāt viņam patīkamas rotaļlietas vai aktivitātes (piemēram, mašīnas, bumbas, ķerenes utt.).
• Ja bērns nevēlas ņemt rotaļlietas no terapeita rokām, tās var nolikt vietā, kur bērns var tās pats paņemt.
• Var izmantot arī komentēšanu, lai piesaistītu bērna uzmanību.
• Izmantot sensoro-sociālās spēles: dziedāšana, dejošana, kutināšana, mainīt balss toni un mīmiku, ka arī var izmantot gaidīšanas momentu (es tevi…apedīšu).
• Jāuzsāk motivatoru kontrole tā, lai bērnam būtu jāpienāk klāt, lai saņemtu rotaļlietas.
• Ja bērns jūtas labi un ir ieinteresēts procesā, var sākt pakāpeniski ieviest instrukcijas (sākot ar vieglām un nelielā apjomā).
• Pareiza motivatoru izvēle:
  •  Pastiprinājumu testēšana.
  • Vecāku anketēšana – vecāks sniedz atbildes rakstiski vai mutiski.
  • Novērošana – terapeits vēro, kādas rotaļlietas bērns izvēlas un kā viņš ar tām mijiedarbojas.

Sagatavošanās nodarbībai un motivējošo apstākļu organizēšana:

• Strukturēta telpa – skaidri nodalītas zonas: Mācību zona – galds un krēsli mācību aktivitātēm. Brīvā laika zona – vieta rotaļām un motivatoriem. Sensomotorā zona – vieta fiziskām aktivitātēm, ja nepieciešams.
• Drošība – izvairīties no asiem stūriem, sīkiem priekšmetiem un citiem bīstamiem elementiem.
• Videi jābūt tīrai un bez liekiem kairinātājiem, lai bērns varētu koncentrēties uz uzdevumiem. Ja ir rotaļlietas, kuras nevēlaties dot bērnam, labāk tās novietot noliktavā vai vietā, kur bērns tās nepamanīs.
• Materiālu sagatavošana. Motivatori – iepriekš sagatavotas bērnam interesantas rotaļlietas, grāmatas, sensoro materiālu kastes utt. Mācību materiāli – attēlu kartītes, darba lapas, interaktīvās rotaļlietas, taimeri (piemēram, vizuālais taimeris). Komunikācijas atbalsta līdzekļi – PECS kartītes, alternatīvās komunikācijas ierīces, ja nepieciešams.

Instrukciju ieviešana: pakāpeniska pāreja no spēles uz instrukcijām

Protokols “Sadarbības veidošanas process, pakāpeniski ieviešot instrukcijas” (Shillingsburg et al., 2018).

Pastāvīga un beznosacījuma pastiprināšana.

Pastavīgi un nosacīti pastiprināt:

2. Tuvas atrašanas galdam
3. Sēdēšanas pie galda
4. Sēdēšanas pie galda + 1 instrukcija/min
5. Sēdēšanas pie galda + 2 instrukcijas/min
6. Sēdēšanas pie galda + 4 instrukcijas/min
7. Sēdēšanas pie galda + 8 instrukcijas/min
8. Sēdēšanas pie galda + 12 instrukcijas/min
9. Sēdēšanas pie galda + instrukcijas (variēt laiku)

Papildus rekomendācijas instrukciju ieviešanai

• Bezkļūdaina apmācība;
• Instrukciju variēšana vienas sesijas ietvaros;
• Īsi laika intervāli starp instrukcijām;
• Pārslēgšanās no apgūtajām uz jaunām instrukcijām;
• Izvēles iespēju nodrošināšana.

Sadarbība starp terapeitu un vecāku

• Atklātība un uzticēšanās – vecākiem ir svarīgi dalīties ar informāciju par bērna dzīvi, uzvedību, emocijām un jebkādām bažām, lai terapeits varētu pilnīgi saprast bērna vajadzības un izstrādāt atbilstošu terapijas plānu.
• Mērķu noteikšana – vecākiem un terapeitam kopīgi jānosaka terapijas mērķi un gaidāmie rezultāti. Tas palīdz nodrošināt, ka visi ir vienisprātis par to, kādas pārmaiņas tiek meklētas un kā to sasniegt.
• Regulāra komunikācija – vecākiem un terapeitam jāveido atklāta un regulāra saziņa, lai dalītos ar progresu un pielāgotu pieeju, ja nepieciešams. Tas var ietvert tikšanās vai pat vienkāršus ziņojumus, lai pārrunātu bērna attīstību.
• Vecāku līdzdalības veicināšana– vecākiem ir jābūt gataviem iesaistīties terapijas procesā un veidot pozitīvu attieksmi pret to. Vecāki var palīdzēt, motivējot bērnu piedalīties terapijas sesijās un pielietot iemācīto arī ārpus terapijas.
• Izpratne un atbalsts – vecākiem jābūt saprotošiem un atbalstošiem terapeita metodēm un pieejām, jo terapija var ietvert dažādas metodes un pieejas, kas bērnam var šķist izaicinošas vai neērtas.

Uzvedības prasmju apmācība jeb BST treniņš vecākiem

BST (Behavior Skills Training) jeb uzvedības prasmju apmācība ir efektīva metode, ko izmanto prasmju apguvei un uzvedības maiņai. BST dod lielisku iespēju apmācīt vecāku, lai viņš spētu pārnest prasmes uz dažādām vidēm.

BST sastāv no četriem galvenajiem posmiem:

1. Instrukcijas (Instructions) – skaidrs paskaidrojums par to, kas un kā jādara.
2. Modelēšana (Modeling) – prasmju vai uzvedības demonstrācija, lai parādītu, kā tas jāizpilda.
3. Praktizēšana (Rehearsal) – iespēja personai pašai izmēģināt un atkārtot jauno uzvedību vai prasmi.
4. Atsauksmes (Feedback) – tūlītēja atgriezeniskā saite par veikumu, norādot, kas bija labi un kas jāuzlabo.

Sadarbība ar vecākiem motivē bērnu mācīties, censties un būt aktīvam savā izaugsmē. Vecāks, kurš sadarbojas ar bērnu, rāda piemēru empātijai, cieņai un komunikācijas prasmēm.