Atbalsts cilvēkam zaudējuma pieredzē un sērošanas procesa izpratne. Semināra atskats

Attēls

28.07.2026. norisinājās projekta „Atbalsta sistēmas izveide bērniem ar smagām saslimšanām un viņu ģimenes locekļiem” izglītojošais seminārs „Atbalsts cilvēkam zaudējuma pieredzē un sērošanas procesa izpratne”, kas pulcēja pašvaldību sociālo dienestu darbiniekiem un citus speciālistus, kuri ikdienā strādā ar bērniem ar smagām slimībām un viņu ģimenēm. Semināru vadīja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāne Laura Brauna.

Semināra mērķis bija izprast sērošanas procesu un tā norisi, mācīties atpazīt dažādas cilvēku reakcijas pēc zaudējuma, apgūt efektīvus atbalstošas komunikācijas principus, mācīties atpazīt situācijas, kad nepieciešama papildu palīdzība, kā arī apzināties savas profesionālās robežas un pašaprūpes nozīmi.

Kas ir zaudējums un sēras?

Zaudējums tiek definēts kā situācija, kurā cilvēks tiek šķirts no kādas nozīmīgas personas, lietas, attiecībām vai dzīves aspekta, kam bijusi būtiska nozīme viņa dzīvē. Tā var būt tuvinieka nāve, bērna zaudējums, šķiršanās, mājokļa, veselības vai darba zaudējums. Zaudējums izraisa sērošanas procesu, un tā mērķis ir pielāgoties jaunajai realitātei. Sēras ir dabiska psiholoģiska, emocionāla, sociāla un fiziska reakcija uz nozīmīgu zaudējumu. Tā nav slimība un nav uzskatāma par psihisku traucējumu, lai arī sēru laikā cilvēks var reaģēt ļoti saasināti. Sēras ietekmē domāšanu, emocijas, ķermeni, attiecības un garīgumu.

Sēru laikā cilvēks pakāpeniski apzinās zaudējuma realitāti, piedzīvo dažādas emocijas, pielāgojas jaunajau dzīvei.

Mīti par sērām

Seminārā tika izgaismoti vairāki plaši izplatīti mīti, kuriem pretstatā liktas atziņas, kas apstiprinātas praksē:

• „Laiks visu dziedē” - pats par sevi laiks nedziedē. Dziedina atbalsts un pielāgošanās.
• „Nedrīkst raudāt” - asaras ir normāla un pat vēlama reakcija.
• „Pēc gada jājūtas labāk” - nav viena pareiza termiņa, katram ir savs temps.
• „Jābūt stipram” - arī stipri cilvēki sēro, sēras neliecina par cilvēka stiprumu vai vājumu.

Kā cilvēki reaģē uz zaudējumu

Nav divu vienādu cilvēku, un sērošanas procesu ietekmē vairāki faktori: personība un individualitāte, attiecības ar aizgājēju, nāves apstākļi, iepriekšējie zaudējumi un dzīves konteksts, ģimenes atbalsts un vide, kā arī kultūra, ieradumi un rituāli. Nav viena pareizā veida, kā sērot - katras kultūras un katra cilvēka veids ir labs, ja tas viņam palīdz.

Emocijas pēc zaudējuma

Zaudējuma piedzīvošana var izraisīt visdažādākās emocijas - skumjas un ilgas pēc aizgājēja, dusmas (arī uz sevi, aizgājēju vai Dievu), bailes, vainas izjūtu, tukšumu un vientulību, nejutīgumu, miega traucējumus, koncentrēšanās grūtības, kā arī atvieglojumu, ja tuviniekam bijusi ilgstoša un smaga slimība. Visas šīs emocijas var būt normāla sēru procesa daļa, un tās mainās viļņveidīgi.

Piecas emocionālās reakcijas uz zaudējumu

Elizabete Kiblere-Rosa (Elisabeth Kübler-Ross), šveiciešu izcelsmes amerikāņu psihistre, kura 1969. gadā aprakstīja piecas emocionālās reakcijas, ko cilvēks var piedzīvot, saskaroties ar smagu zaudējumu vai dzīvību apdraudošu slimību:

• noliegums
• dusmas
• kaulēšanās
• depresija
• pieņemšana

Šīs reakcijas nenotiek stingrā secībā - cilvēka emocijas ir svārstīgas, un, piemēram, dusmu posms var atkārtoti atgriezties arī pēc tam, kad process šķietami virzījies uz pieņemšanu.

Vai iespējams sagatavoties zaudējumam?

Daļēji jā. Ja tuviniekam ir neārstējama slimība, iespējams pateikt nepateikto, pavadīt vairāk laika kopā, sakārtot attiecības un praktiskus jautājumus. Tomēr pašu zaudējuma sajūtu un to, kā tā izpaudīsies realitātē, pilnībā paredzēt nav iespējams.

Cik dziļi cilvēks cieš un cik ilgi normāli sērot?

Asaru daudzums nav uzticams kritērijs ciešanu dziļuma novērtēšanai, jo ir cilvēki, kas raud daudz, un tādi, kas neraud vispār, un tas nenozīmē, ka viņi necieš mazāk. Vērtīgāk ir pievērst uzmanību miega kvalitātei, apetītei, spējai strādāt un veikt ikdienas pienākumus, vajadzībai izolēties, bezcerības sajūtai un domām par dzīves jēgu - pēdējais var pieskarties arī pašnāvības idejām, tāpēc šīs pazīmes ir svarīgi novērtēt.

Nav viena pareiza termiņa sērošanai. Parasti pirmie mēneši ir vissmagākie, un pakāpeniski cilvēks pielāgojas jaunajai realitātei, taču atmiņas paliek visu mūžu. Sēru mērķis nav aizmirst, mērķis ir iemācīties dzīvot citādi.

Sērošanas uzdevumi

Lai palīdzētu izprast sērošanas procesu, var izmantot četru sērošanas uzdevumu modeli, kas nenotiek stingrā secībā, piemēram, gadadienās vai svētkos cilvēks var atkal intensīvāk piedzīvot zaudējuma realitāti vai sēru sāpes arī gadus pēc notikušā:

• Pieņemt zaudējuma realitāti - apzināties, ka tuvinieks ir miris un neatgriezīsies, pakāpeniski pieņemot jauno realitāti gan emocionāli, gan intelektuāli.
• Izdzīvot sēru sāpes - atļaut sev piedzīvot skumjas, dusmas, vainu, bailes un citas emocijas, neizvairoties no tām un tās nenomācot.
• Pielāgoties dzīvei bez aizgājēja - apgūt jaunas prasmes un lomas, pārveidot ikdienas dzīvi, atjaunot drošības un kompetences sajūtu.
• Atrast ilgstošu saikni ar aizgājēju un turpināt dzīvi - saglabāt nozīmīgas atmiņas un emocionālo saikni, veidot jaunas attiecības un dzīves mērķus, integrēt zaudējumu savā dzīves stāstā.

Kā palīdzēt cilvēkam sērās?

Svarīgāk par konkrētiem padomiem ir vienkārši būt blakus, klausīties, pieņemt cilvēka emocijas, nesteidzināt sērošanas procesu un palīdzēt ikdienas praktiskajās lietās - cilvēks krīzes brīdī bieži pats nespēj formulēt, kāda palīdzība viņam nepieciešama.

Sarunu var sākt ar jautājumiem:

• Kā tu šodien jūties?
• Kas šodien ir visgrūtākais?
• Kā es varu palīdzēt?
• Kas tev palīdz izturēt?

Dažreiz klusums ir vērtīgāks par jebkuru teikumu - tas dod cilvēkam iespēju un drošību pašam izvēlēties, ko un cik daudz pastāstīt.

Ieteicams izvairīties no frāzēm, kas var likties mierinošas, taču zaudējuma pieredzē bieži tiek uztvertas kā sāpinošas: „Esi stiprs / stipra, laiks visu dziedē, vismaz viņš vairs necieš, dzīve turpinās, viss notiek ar iemeslu”.

Darbs ar bērniem

Ar bērniem par nāvi un zaudējumu jārunā godīgi, vienkārši un vecumam atbilstoši. Jo mazāks bērns, jo vienkāršāk jāizsakās. Nepatiesības vai izvairīšanās (piemēram, teikums, ka tuvinieks "aizgājis" vai "aizbraucis") var vēlāk radīt neizpratni, aizvainojumu un uzticēšanās problēmas. Bērniem ir svarīga drošības sajūta par to, kas ar viņiem notiks, atkārtoti skaidrojumi (jo bērns var neatcerēties vai uzreiz nesaprast teikto) un ierasta rutīna.

Darbs ar sērojošu vecāku

Efektīvākās metodes darbā ar sērojošu vecāku ir aktīvā klausīšanās, emociju normalizēšana, piemēram, sakot: "Es dzirdu, ka tu esi uztraucies", kā arī sociālā atbalsta stiprināšana. Ļoti svarīgi ir ļaut vecākiem runāt arī par bērna dzīvi, nevis tikai par viņa nāvi - atmiņu un piemiņas normalizēšana palīdz nesamazināt zaudējumu tikai līdz notikušajam.

Sociālā darbinieka loma akūtā krīzē

Ja cilvēks atrodas akūtā krīzē, prioritāte ir nodrošināt drošību, palīdzēt viņam orientēties situācijā, sniegt skaidru un, ja nepieciešams, atkārtotu informāciju (krīzē cilvēki bieži neatceras vai nesadzird pirmo reizi teikto), mobilizēt tuvinieku un institucionālo atbalstu, kā arī izvērtēt pašnāvības vai pašapdraudējuma risku.

Profesionālā pašaprūpe atbalsta sniedzējiem

Līdzjūtība ir svarīgs atbalsta resurss palīdzošo profesiju pārstāvjiem, taču ir jābūt īpaši piesardzīgiem attiecībā uz to, jo tas ir viegli izsmeļams. Ilgstoša pārslodze var novest pie stāvokļa, kad vairs nav ko dot ne sev, ne ģimenei, ne klientiem.

Pašaprūpi palīdz veidot:

• supervīzija, profesionāls atbalsts, individuālas konsultācijas;
• kolēģu atbalsts;
• robežu apzināšanās un objektīvs sava resursa novērtējums;
• atpūta un laiks, kas veltīts tikai sev;
• hobiji un vides maiņa.

Kur vērsties pēc palīdzības?

• Izmantot www.veselapasaule.lv kā informatīvo resursu;
• Akūta pašnāvības riska vai krīzes gadījumā vērsties krīzes centrā "Skalbes" vai zvanīt uz Neatliekamās palīdzības dienestu 113;
• Ja sēras kļūst arvien smagākas vai dominē bezcerība, meklēt psihologa vai psihiatra konsultāciju.

Turpinot zaudējuma un sēru tēmu, šī gada septembrī tiks organizēts vēl viens seminārs padziļinātai profesionālās pašaprūpes tēmai - kā speciālistam saudzēt un saglabāt sevi ilgtermiņā, strādājot atbalsta profesijā.