Profesionālā pašaprūpe un emocionālā noturība, sniedzot klientiem atbalstu sērošanas procesā. Semināra atskats

Būt līdzās, nezaudējot sevi: profesionālā pašaprūpe un emocionālā noturība

2026. gada 22. septembrī projekta Nr. 4.3.6.3./1/23/I/001 “Atbalsta sistēmas izveide bērniem ar smagām saslimšanām un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros norisinājās izglītojošais seminārs “Profesionālā pašaprūpe un emocionālā noturība, sniedzot klientiem atbalstu sērošanas procesā”. Semināru vadīja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kapelāne Laura Brauna.

Seminārs turpināja iepriekš aizsākto tēmu par atbalstu cilvēkam zaudējuma pieredzē, šoreiz īpašu uzmanību pievēršot pašam atbalsta sniedzējam – kā būt emocionāli klātesošam otra cilvēka sāpēs, vienlaikus saglabājot savu iekšējo balstu, profesionālās robežas un spēju atjaunoties. Seminārā tika uzsvērts, ka pašaprūpe nav privilēģija, bet profesionālās darbības sastāvdaļa.

Sēras nav tikai skumjas

Sēras var ietvert ļoti dažādas emocijas un reakcijas – skumjas, dusmas, vainas izjūtu, bailes, apjukumu, ilgas, atvieglojumu, nejutīgumu, ķermeniskas reakcijas un koncentrēšanās grūtības. Turklāt sērošana nav lineārs process – cilvēks vienu dienu var šķist stabils, bet nākamajā piedzīvot ļoti spēcīgu emocionālu reakciju.Tādēļ speciālistiem, kuri ikdienā strādā ar sērojošiem cilvēkiem, nākas sastapties ne tikai ar skumjām, bet arī ar zaudējumu, bezspēcību, izmisumu, dusmām, vainas sajūtu, vientulību, nāves tēmu un dažādām cilvēka dzīves krīzēm. Profesionālim bieži jāspēj saglabāt stabilitāti tieši tajā brīdī, kad otram cilvēkam tas ir visgrūtāk. Vienlaikus arī profesionālis nevar būt neizsmeļams resurss.

Kad emocionālā slodze sāk uzkrāties?

Ne katra emocionāla reakcija uz sarežģītu darba situāciju ir problēma. Risks palielinās tad, ja pēc vienas emocionāli smagas situācijas seko nākamā un cilvēkam ilgstoši nav iespēju pilnvērtīgi atjaunoties.Emocionālā slodze var izpausties dažādi – kā nogurums, muskuļu saspringums, galvassāpes, miega traucējumi un grūtības atslābināties, bet arī kā aizkaitināmība, skumjas, nemiers, emocionāls tukšums vai nejutīgums. Svarīgākais nav tas, vai cilvēks piedzīvo stresu, bet gan tas, vai pēc stresa viņam ir iespēja atjaunoties.Seminārā tika uzsvērts, ka stress, līdzjūtības nogurums un izdegšana nav viens un tas pats. Stress ir reakcija uz prasībām vai slodzi, līdzjūtības nogurums var rasties ilgstošā saskarē ar citu cilvēku ciešanām, savukārt izdegšana ir plašāks profesionāls izsīkums, kas saistīts ar ilgstošu darba stresu un nepietiekamu atjaunošanos. Nogurums pats par sevi vēl nenozīmē izdegšanu.Atsevišķi tika runāts arī par sekundāro traumatizāciju, kas var rasties, atkārtoti uzklausot vai profesionāli strādājot ar citu cilvēku traumējošu pieredzi. Tā var izpausties, piemēram, ar uzmācīgām domām vai tēliem, pastiprinātu modrību, izvairīšanos, miega traucējumiem vai izteiktu emocionālu reakciju uz klienta stāstu.

Empātija nenozīmē pārņemt otra cilvēka sāpes

Profesionālā empātija nozīmē spēt ieraudzīt un atzīt otra cilvēka sāpes, taču tai nav jāpārvēršas emocionālā pārņemšanā. Kā seminārā uzsvērts, “Es redzu, ka jums ir ļoti sāpīgi” nav tas pats, kas “Man tagad ir tikpat sāpīgi kā jums”.

Veselīgas profesionālās robežas nozīmē apzināties, ko speciālists var un ko nevar izdarīt otra cilvēka vietā. Profesionālis var palīdzēt, uzklausīt un būt līdzās, bet viņam nav jāuzņemas atbildība par visu cilvēka situāciju vai jācenšas to pilnībā atrisināt.

Dalībnieku jautājumi un praktiskās atbildes

Būtiska semināra daļa tika veltīta dalībnieku iepriekš iesūtītajiem jautājumiem par praktiskām situācijām darbā ar sērojošiem un smagi slimiem cilvēkiem, kā arī pašu profesionāļu emocionālo noturību.

• Ko teikt sērojošam vai smagi slimam cilvēkam? Profesionāļa uzdevums nav «salabot» sēras vai panākt, lai cilvēks pēc iespējas ātrāk pārstātu just sāpes. Nozīmīgāk ir būt klātesošam, uzklausīt, palīdzēt orientēties situācijā un respektēt cilvēka tempu. Var palīdzēt vienkāršas frāzes: “Man ir ļoti žēl, ka jums tam jāiet cauri”, “Es redzu, ka jums šis ir ļoti smagi”, “Es varu jūs uzklausīt” vai “Kas jums šobrīd būtu visvairāk nepieciešams?”.

• Labāk izvairīties no frāzēm: “Neraudiet”, “Jums jāsaņemas”, “Laiks visu sadziedēs”, “Vismaz…”, “Viss būs labi”, “Es zinu, kā jūs jūtaties” un “Jums jādomā pozitīvi”. Smagi slimam cilvēkam īpaši svarīgi neuzspiest optimismu, bet ļaut runāt arī par bailēm un satraukumu.

• Kas var palīdzēt sērošanas laikā? Nav viena universāla risinājuma. Vienam cilvēkam palīdz saruna, citam – klusums, ģimene, draugi, praktiska palīdzība, ikdienas struktūra, miegs, ēšana un kustība, piemiņas rituāli, reliģiska vai garīga prakse, atbalsta grupa vai speciālista palīdzība. Profesionāļa uzdevums nav uzspiest savu sērošanas modeli, bet palīdzēt cilvēkam atrast viņam piemērotus resursus.

• Kā runāt ar bērnu par nāvi? Būtiskākie principi ir patiesība, vienkārši vārdi, drošības sajūta un iespēja jautāt. Ieteicams skaidri nosaukt notikušo, nevis aprobežoties ar formulējumiem “aizgāja” vai “aizmiga”, ko bērns var uztvert burtiski. Bērnam jāļauj reaģēt sev raksturīgā veidā – raudāt, klusēt, dusmoties, uzdot praktisku jautājumu vai pat aiziet spēlēties. Īpaši svarīgi bērnam pateikt, ka viņš nav vainīgs notikušajā.

• Kā atbalstīt pusaudzi, kurš nevēlas runāt? Sarunu nevajag uzspiest. Svarīgāk ir saglabāt kontaktu un parādīt, ka pieaugušais būs pieejams, kad pusaudzis būs gatavs runāt. Vienlaikus nozīmīgi saglabāt ikdienas struktūru, rūpēties par miegu, ēšanu un skolas gaitām, respektēt draugu nozīmi un pamanīt riskantas uzvedības pazīmes.

• Kā nezaudēt enerģiju, palīdzot citiem? Profesionālo enerģiju ietekmē ne tikai emocionālā slodze, bet arī darba apjoms, robežas, attiecības, ķermeņa labsajūta un iespēja atjaunoties. Praktiski nozīmīgas ir mikro-pauzes darba laikā, regulāras ēdienreizes un ūdens, kustība, miegs, darba un privātās dzīves robežas, sarunas ar kolēģiem, supervīzija, aktivitātes ārpus profesionālās jomas un brīvdienas bez darba komunikācijas.

• Vai profesionālim ir pieļaujamas spēcīgas emocijas? Emocionālā stabilitāte nenozīmē emociju neesamību. Ja speciālists kļūst aizkustināts, tas pats par sevi nav neprofesionāli. Svarīgi ir, lai cilvēkam, kuram tiek sniegts atbalsts, nebūtu jāsāk rūpēties par speciālista emocijām. Ja kļūst grūti valdīt asaras, var palīdzēt palēnināt elpu, sajust pēdas pret grīdu, atslābināt plecus, pievērst uzmanību telpai un uz īsu brīdi ieturēt pauzi.

• Ko darīt, ja stress sāk izpausties arī fiziski? Ķermenis var kļūt par nozīmīgu «signalizācijas sistēmu». Ar situācijas izpratni vien ne vienmēr pietiek – pieredzi nepieciešams arī emocionāli pārstrādāt. Var palīdzēt izrunāšanās, refleksija, rakstīšana, kustība, miega atjaunošana, ķermeņa signālu pamanīšana, supervīzija un vajadzības gadījumā psiholoģiska palīdzība.

• Kur beidzas profesionālā atbildība? Palīdzēt nenozīmē izglābt. Profesionālis var uzklausīt, piedāvāt iespējas un sadarboties, bet viņam nav jārisina viss otra cilvēka vietā, jābūt pieejamam visu diennakti vai jājūtas personīgi atbildīgam par rezultātu. Būtisks pašrefleksijas jautājums ir: “Kur beidzas mana profesionālā atbildība un sākas klienta atbildība?”

• Ko nozīmē profesionālā pašaprūpe? Tā nav tikai atvaļinājums, pastaiga, meditācija vai citas atpūtas aktivitātes. Profesionālā pašaprūpe ir arī spēja pateikt “nē”, ievērot pārtraukumus, noslēgt darba dienu, noteikt robežas komunikācijā, lūgt palīdzību, izmantot supervīziju, izvērtēt darba slodzi un atzīt savas emocijas.

• Vai ilgstošs nogurums nozīmē, ka jāmaina darbs? Ne vienmēr. Vispirms jāizvērtē, kas tieši rada pārslodzi – konkrētā darba vieta, pārāk liela slodze, atbalsta vai profesionālo robežu trūkums – un vai situāciju iespējams mainīt. Par nopietnākām izmaiņām jādomā, ja ilgstoši saglabājas izteikts emocionāls izsīkums, cinisms vai atsvešināšanās, būtiski miega traucējumi, nevēlēšanās strādāt vai sajūta, ka nav iespējams atgūties arī pēc atpūtas.

Četri profesionālās noturības balsti

Seminārā profesionālā noturība tika raksturota ar četriem galvenajiem balstiem:

• apzināšanās – pamanīt, kas ar mani notiek;

• robežas – zināt, kas ir un kas nav mana atbildība;

• atjaunošanās – regulāri atjaunot savus resursus;

• atbalsts – nepalikt vienam ar sarežģītām situācijām.

Noslēgumā Laura Brauna uzsvēra, ka profesionālās noturības būtība nav spēja bezgalīgi paciest slodzi.Profesionālā noturība nav spēja visu izturēt. Profesionālā noturība ir spēja pamanīt, atjaunoties, saņemt atbalstu un atgriezties darbā ar pietiekamu resursu, lai atkal būtu līdzās otram cilvēkam.