UDHS ģimenē: izaicinājumi, risinājumi un sadarbība ikdienas darbā. Semināra atskats

2026. gada 25. maijā norisinājās Atbalsta projekta rīkotais izglītojošais tiešsaistes seminārs “UDHS ģimenē: izaicinājumi, risinājumi un sadarbība ikdienas darbā”, kas pulcēja pašvaldību sociālo dienestu darbiniekus, pedagogus, ģimenes ārstus un citus speciālistus, kuri ikdienā strādā ar bērniem un ģimenēm, kurās ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumi (UDHS). Semināru vadīja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu psihiatre Marija Terēze-Melzupe, kas dalījās gan ar teorētiskajām zināšanām, gan praktisku pacienta gadījumu.

Attēls

Kas ir UDHS un kāpēc tas skar visu ģimeni

UDHS jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi nav viena konkrēta slimība, bet plašs, neviendabīgs klīnisks sindroms. Katram bērnam simptomu izpausme ir savdabīga atkarībā no vides, intelekta un ģimenes situācijas. Tas ir viens no neirālās attīstības variantiem, kas saistīts ar novēlotu smadzeņu, galvenokārt prefrontālās (pieres) garozas, nobriešanu un izmainītu dopamīna un noradrenalīna aktivitāti.

• Apmēram 75% gadījumu izcelsme ir ģenētiska. Ja bērnam ir UDHS, vismaz 20% iespējamība, ka līdzīgas grūtības ir arī kādam no vecākiem.
• Traucējuma izplatība bērnu un pusaudžu vidū pasaulē ir vidēji 5–7%, pieaugušajiem ap 2,5%; apmēram 60% gadījumu grūtības saglabājas arī pieaugušā vecumā.
• Zēniem diagnozi nosaka 3-4 reizes biežāk, taču meitenēm traucējums bieži paliek neatpazīts, jo viņas prasmīgāk maskē grūtības ("klusās sapņotājas").
• Paaugstināts risks ir priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, bērniem ārpusģimenes aprūpē, bērniem ar uzvedības traucējumiem vai tuviem radiniekiem ar UDHS - šīs grupas būtu īpaši jāskrīnē.

Kā izpausmes mainās dažādos vecumos

Pamata simptomi - neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte - bērna augot izpaužas atšķirīgi:

• Pirmsskolas un skolas vecumā: grūtības noturēt uzmanību, izvairīšanās no piepūli prasošiem uzdevumiem, biežas neuzmanības kļūdas, mantu pazaudēšana, motorisks nemiers, grūtības sagaidīt savu kārtu.
• Pusaudžu vecumā: ārējā nemiera vietā biežāk iekšējs nemiers un domu "trokšņainība", miega grūtības, neapdomīgi lēmumi, paaugstināts risks vielu lietošanai un riskantai uzvedībai, izteiktāka emociju regulācijas grūtība.
• Pieaugušā vecumā: emocionāla labilitāte, grūtības ar laika plānošanu un prioritizēšanu, biežākas problēmas starppersonu attiecībās un darba vidē.

Lai simptomus varētu uzskatīt par diagnozi, tiem jāilgst vismaz sešus mēnešus, jāizpaužas vismaz divās dažādās vidēs (piemēram, gan skolā, gan mājās) un jāpārsniedz bērna vecumam un intelektuālās attīstības līmenim atbilstošo normu. UDHS reti ir viens - tam bieži līdzās ir uzvedības traucējumi, trauksme, depresija, miega traucējumi vai mācīšanās grūtības, tāpēc laikus nesniegta palīdzība var būtiski ietekmēt izglītību, attiecības un pat fizisko veselību.

Ceļš līdz diagnozei Bērnu slimnīcā

Bērnu slimnīcā ir pieejams pakalpojums bērniem no 6 līdz 12 gadu vecumam ar mērķi mazināt gaidīšanas rindas. Process parasti izskatās šādi:

• Koordinators atlasa pacientus no pirmreizējo pacientu gaidīšanas rindas, ņemot vērā nosūtīšanas diagnozi – F90 vai F81, vai arī nosūtījumā aprakstīti uzmanības/mācīšanās traucējumi vai hiperaktivitāte;
• Notiek 60 minūšu ilga ambulatorās māsas konsultācija (klātienē vai attālināti) ar strukturētu interviju un skrīninga anketām gan no vecākiem, gan no izglītības iestādes;
• Ja skrīnings ir pozitīvs, mēneša laikā seko konsultācija pie bērnu psihiatra, kurš izvērtē visu ievākto informāciju un, ja diagnoze apstiprinās, izstrādā individuālu rehabilitācijas plānu.

Ārstēšana soli pa solim

Visaugstākā pierādījumu bāze ir nemedikamentozas un medikamentozas terapijas kombinācijai, taču ārstēšana vienmēr sākas ar psihosociālo rehabilitāciju:

• Prasmju attīstīšana: psihoizglītošana, emociju regulācijas un sociālo prasmju treniņi, atbalsta psihoterapija.
• Vides pielāgošana: strukturēta rutīna, vizuāli grafiki un taimeri, individuāls atbalsts mācību iestādē.
• Medikamentoza terapija, ja grūtības ir vismaz vidēji smagas un nemedikamentozie līdzekļi nav pietiekami.

Pieejamas arī vairākas mērķprogrammas un speciālistu atbalsts

• Vecāku apmācības programmas: BEA (Bērna emocionālās audzināšanas kursi) pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem, ceļvedis "Audzinot pusaudzi", Nevardarbīgās pretošanās metode Bērnu slimnīcā;
• Grupu nodarbības bērniem: Stop4-7, agresijas aizvietošanas treniņi, programmas "Palēciens", "Ceļš pie sevis" un "Labirints";
• Individuāls atbalsts: lietišķās uzvedības analīzes (ABA) terapija, kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) pusaudžiem, ergoterapija, mākslas un kustību terapija, fizioterapija;
• Uztura ieteikumi: regulāras ēdienreizes, mazāk vienkāršo ogļhidrātu un cukura, pietiekams olbaltumvielu daudzums, kā arī kvalitatīvs miegs un fiziskās aktivitātes kā ārstēšanas pamats.

Ģimene, ne tikai bērns

Ņemot vērā aptuveni 20% risku, ka UDHS pazīmes ir arī kādam no vecākiem, palīdzība vienmēr būtu jāplāno visai ģimenei, ne tikai bērnam. Prakse rāda, ka visbiežāk tiek ārstēts tikai bērns, taču labākie rezultāti ir tad, kad atbalstu saņem gan bērns, gan vecāks.

Praktiski ieteikumi speciālistiem, strādājot ar vecākiem:

• informāciju sniegt īsi, strukturēti un rakstiski, jo arī vecākam pašam var būt grūtības noturēt uzmanību un atcerēties teikto;
• vienoties par nedaudziem, sasniedzamiem mērķiem, neuzliekot vairākas prasības uzreiz;
• izskaidrot, ka bērns nevis negrib uzvesties labi, bet ar grūtībām to nespēj bez atbalsta - tas mazina vecāku vainas sajūtu un uzlabo sadarbību;
• atgādināt arī vecākam par paša resursiem un atbalsta sistēmu ("uzlieciet skābekļa masku vispirms sev") un veselīgām robežām.

Ģimenēm, kurām veicas labāk, kopīgs ir pozitīvs skatījums uz situāciju, spēja pamanīt bērna un citam cita stiprās puses, regulāra komunikācija un kopā pavadīts laiks.

Praktisks piemērs: gadījuma izpēte

Lekcijas noslēgumā lektore dalījās ar anonimizētu, sarežģītu gadījumu, kad zēnam agrīnā vecumā pieredzēta vardarbība ģimenē sarežģīja UDHS diagnostiku un gaitu - parādījās uzvedības un emociju regulācijas traucējumi, konflikti skolā un vairākkārtēja stacionēšana. Gadījums uzsvēra, cik nozīmīga ir starpinstitucionāla sadarbība  izglītības iestāde, sociālais dienests un pat vairākas pašvaldības (deklarētā un faktiskā dzīvesvieta) strādāja kopā, lai bērnam un ģimenei nodrošinātu nepieciešamo atbalstu, tostarp mentora pakalpojumu un vecāku apmācības programmu.

Kur meklēt palīdzību

• Ceļš uz Bērnu slimnīcu parasti sākas ar ģimenes ārsta vai neirologa elektronisku nosūtījumu; psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists.
• Ja attālums līdz Rīgai ir liels, var meklēt valsts apmaksātus pakalpojumus tuvāk dzīvesvietai vai vērsties pašvaldības sociālajā dienestā (piemēram, Rīgā pieejama agrīnā atbalsta programma pirmsskolas vecuma bērniem "Ceļš pie sevis").
• Medikamentozā terapija valsts apmaksātas aprūpes ietvaros ir pilnībā bez maksas - tas ir nozīmīgs iemesls neatteikties no rindas, arī ja tā šķiet gara.
• Vecākiem un speciālistiem noderīga lasāmviela - Danas Skaras grāmata "Saprast UDHS".