Madaras un Matildes stāsts – atbalsts, kas palīdz iet cauri nezināmajam
Trīs bērnu mamma Madara Jeroščeva ir viena no vecākiem, kuru dzīve mainījās vienā dienā, kad vidējai meitiņai Matildei, tobrīd trīs gadu vecumā, tika atklāta leikēmija. Madara stāsta par ceļu, kas sākās ar šķietami parastu saaukstēšanos un ieveda ģimeni Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā, un par atbalstu, bez kura šo ceļu būtu grūti iziet.
Atjaunots: 14. augusts, 2026. gads
Diena, kas mainīja visu
Viss sākās šķietami nevainīgi – Matilde divas nedēļas negāja uz bērnudārzu saaukstēšanās dēļ. Meitenei bija klepus, paaugstināta temperatūra, kas brīžiem parādījās un nokritās, un neregulāras ausu sāpes. Dienu pirms plānotās atgriešanās ierastajās bērnudārznieka gaitās meitene pamodās, un viņai sāpēja viss. Dažiem zilumiem uz kājām, kas sākotnēji likās iegūti spēlējoties, pievienojās jauni uz vēdera un muguras visdažādākajos izmēros. Ģimene sazinājās ar pediatri, kura ieteica iedot pretsāpju zāles un nekavējoties doties uz Bērnu slimnīcu.
Tolaik ģimenē auga arī deviņus mēnešus vecs dēliņš, tāpēc vecāki nolēma, ka uz slimnīcu Matilde dosies kopā ar tēti. Pirmās divas dienas viņi pavadīja citā nodaļā, un tas sākumā šķita kā parasta izmeklēšana. Taču trešās dienas rītā Madara saņēma vīra ziņu – viņi ar Matildi dodas uz onkoloģijas nodaļu.
„Tas, protams, bija ļoti liels trieciens visai ģimenei,” atceras Madara. Pirmo nedēļu ar Matildi slimnīcā palika tētis, pēc tam vecāki sāka mainīties, pa pāris dienām katrs.
Pirmais atbalsta punkts
„Pirmais mēnesis ir tāds – ne miglā, ne skaidrībā, tu vienkārši nesaproti. Tie ir ļoti dažādi procesi un sarunas, kam tu neesi gatavs un ko tu negaidi,” stāsta Madara.
Šajā posmā īpaši svarīgs bijis atbalsts un iejūtība no ārstiem un māsiņām, lai saprastu, kas tagad ģimeni sagaida. Pirmais saskares punkts atbalsta ziņā tūlīt aiz ārstiem bija sociālais darbinieks, kurš runāja gan ar Madaru, gan ar viņas vīru. Madara atzīst, ka pirmajās nedēļās daudz kas piemirstas, tostarp arī tas, kāds atbalsts vispār ir pieejams, tāpēc ir svarīgi zināt: pēc palīdzības var vērsties jebkurā brīdī.
Kad palīdz izrunāties
Nākamais nozīmīgais saskares punkts bija psihologs. Pirmajās konsultācijās Madara izrunāja to, kā jūtas – viss ir kā ļaunā filmā, kurā nezini, kādas būs beigas. Sākotnēji sajūta bijusi mazliet klišejiska. Pazīstamās frāzes „vai vēlies šo izrunāt” un „es saprotu, kā tu jūties” likušās pārāk tipiskas, un pēc pāris konsultācijām Madara nolēmusi, ka viņai psihologa atbalsts nav vajadzīgs.
Taču laika gaitā nāca sapratne, ja atbalsts tiek piedāvāts, tam ir iemesls, un to nedara tāpēc, ka „kādam nav ko darīt”. Madara saprata, ka iekšējās domas, cīņas un pārdomas tomēr labāk izrunāt ar profesionāli, nevis censties tikt galā vienatnē. Viņa pieteicās konsultācijām atkārtoti.
„Ja pēc pirmajām konsultācijām likās, ka man to nevajag, tad vēlāk bija posmi, kad, izpaliekot kādai tikšanās reizei, bija vilšanās. Nevarēju vien sagaidīt jaunas sarunas ar psihologu, jo tās tiešām daudz ko dod,” saka Madara. Ar vīru ģimenē, protams, daudz ko pārrunā, taču tas neaizstāj sarunu ar profesionāli. Ar psihologu var izrunāt visu, arī vissmagākās domas, un dzirdēt apliecinājumu, ka justies tā, kā jūties, ir normāli.
Spēle, kas ārstē
Matilde sākotnēji nesaprata, kas ar viņu notiek, taču ar cītīgu vecāku atbalstu pamazām pieņēma jauno ikdienu: agrās celšanās, spiediena un temperatūras mērīšanu, svēršanu, analīžu ņemšanu, izmeklējumu veikšanu, dūrienus un gulšanos uz procedūru galda. Daudzām procedūrām nācās izdomāt radošu pieeju, un tās bija iespējams izdarīt, vecākiem paliekot ciešā fiziskā kontaktā. Madarai kā mammai to visu vērot bija ļoti smagi, lai gan ar meitu ģimenē daudz tika runāts par to, kas viņu sagaida. Visredzamākie kļuva tie posmi, kad izkrita mati, mainījās svars, meitene ļoti ātri nogura un radās grūtības staigāt un piecelties, kā arī zāļu ietekmē Matilde kļuva ļoti emocionāla.
Nozīmīgs atbalsts bija pediatrijas spēles speciālista nodarbības, kurās visas gaidāmās procedūras tika izskaidrotas caur rotaļu. Ikreiz, satiekot pediatrijas spēles speciālisti gaitenī, Madara pajautāja, vai šodien varētu paņemt arī Matildi. "Man liekas, par daudz nevar būt," viņa atbildēja. Ar mazām rotaļlietām, kas atgādināja analīžu ņemšanas piederumus, Matilde pati "ņēma analīzes" un ar rotaļu šļircītēm "ārstēja" gan dzīvniekus, gan speciālisti, kura labprāt iesaistījās rotaļās. Arī mājās ir izveidota vesela "rotaļu slimnīca", kurā tika ārstēti visi rotaļu dzīvnieciņi.
Papildus tam Matilde apmeklēja arī smilšu spēļu terapiju. Kamēr rotaļās ar pediatrijas spēles speciālistu viņa izspēlēja slimnīcas ikdienu un medicīniskās procedūras, smilšu spēļu terapijā bija iespēja izlikt emocijas, kuras vārdos vēl nebija viegli izstāstīt. Veidojot savas pasaules smiltīs, Matilde varēja drošā veidā izspēlēt bailes, satraukumu un piedzīvoto ārstēšanas laikā. Tas palīdzēja mazināt spriedzi un pakāpeniski pieņemt slimnīcā piedzīvoto kā daļu no savas pieredzes.
Arī ģimenes locekļi iet cauri savam ceļam
Ejot cauri smagas slimības posmam, viegli visu uzmanību pievērst bērnam, kurš ikdienā ārstējas, taču mājās palikuši vēl divi bērni. Bija periods, kad ģimene uz slimnīcu brauca katru otro dienu vairāku mēnešu garumā. Lai gan no malas šķita, ka jaunākajam dēlam un vecākajai meitai viss ir kārtībā, iekšēji tieši vecākā meita visvairāk visu paturējusi sevī.
Tāpēc Madarai šķitis īpaši svarīgi izmantot iespēju arī vecākajai meitai apmeklēt smilšu spēles terapiju, un galu galā šo posmu izgājušas abas māsas, katru tikšanos gaidot ar prieku. Smilšu ainās var redzēt daudz – vecākajai meitai reizēm bijis skaidri saskatāms, ka viņa sevi asociē ar figūru, kas atrodas maliņā, kamēr cita vidū saņem visu uzmanību.
Kādā brīdī vecākā meita vaicājusi: „Kāpēc jūs darāt visu, ko Matilde grib?” Šis jautājums lika vecākiem apzināties – bērnam, kuram ir diagnoze, neapzināti tiek pievērsta teju visa uzmanība un veselajam bērnam var rasties sajūta, ka viņš palicis novārtā.
Dalīta bēda – pusbēda
Vērtīgs atbalsts Madarai bijis iespēja piedalīties atbalsta grupās vecākiem. Vienu vadīja psihologs, un tajā piedalījās vecāki, kuru bērniem ir dažādas smagas slimības. Šī pieredze ļāva paskatīties uz savu situāciju no malas un saprast, ka katram sava sāpe šķiet vislielākā, taču tu neesi vienīgais, kurš iet cauri kaut kam grūtam un smagam.
„Kad tu satiec vecākus, kuru bērniem ir dažādas diagnozes, tas liek paskatīties uz savu situāciju citādāk un saprast, ka var būt arī daudz sliktāk,” atzīst Madara, piebilstot, ka vārdu „vēzis” pati ilgi nespējusi izrunāt. Grupā vecāki dalījušies ar līdzīgām bailēm un domām par nākotni, un Madara centusies apmeklēt katru nodarbību, lai gūtu maksimumu no šīs kopības sajūtas. Grupas nodarbībās izdevās pieredzēt gan ļoti intīmu dalīšanos ar citiem savās sajūtās, gan veikt pārdomas rosinošus uzdevumus, kas lika ieskatīties sevī un savos resursos.
Otra atbalsta grupa notika tiešsaistē kapelānes vadībā. Attālinātais formāts atvieglojis ieplānot nodarbībām laiku. Prieku radīja un siltuma sajūtu radīja jau iepazītie vecāki no psihologa vadītās grupas. Šajā grupā vecāki dalījās ar individuālām situācijām, kas šķitušas smagas vai netaisnīgas, un kopā meklēja, kā tikt tām pāri.
„Šis nav sprints, šis ir maratons,” atgādina Madara. Ejot cauri šādam ārstēšanas ceļam, ir gan kāpumi, gan kritumi, no kuriem nevar izvairīties, un ir daudz vieglāk, ja ir kāds, kas padod roku un pasaka, ka tā ir normāli un ka tas pāries.
Padoms citiem vecākiem
Madara vēlas iedrošināt ikvienu vecāku izmantot atbalstu, kas Bērnu slimnīcā tiek nodrošināts. Neviens negaida, ka bērns saslims, un neviens nerēķinās, ka pēkšņi var mainīties visa dzīve, tomēr, kad tas notiek, ir ļoti vērtīgi zināt, ka palīdzība ir pieejama.
Šobrīd Matildei ir uzturošā terapija, un Madara ir mājās kopā ar meitu. Nākotnē ģimeni sagaida jauni izaicinājumi – arī Madarai kā darba ņēmējai –, taču viņa zina, ka arī tad būs, ar ko parunāt un izrunāties, tostarp ar citiem vecākiem, kas šo ceļu jau piedzīvojuši. Atbalsta grupā Madara satikusi arī vecākus, kuri šim ceļam iet cauri jau otro reizi, un saprot, cik svarīgi ir zināt, ka vienmēr ir kam pajautāt padomu.
Pat visintrovertākajam cilvēkam, viņasprāt, var izveidoties kontakts ar citu vecāku, kas palīdz gan praktiskos, gan emocionālos jautājumos. Ģimenei radušies arī jauni draugi, ar kuriem tagad tiekas svētkos vai kopā dodas uz koncertiem, jo, lai arī cik labas būtu attiecības ar draugiem, ģimeni vai radiniekiem, neviens no viņiem īsti nezina, kam ģimenei jāiet cauri. To zina tikai tie vecāki, kas paši ar to saskārušies.
Iespēja runāt par medikamentu nosaukumiem, terminiem un to, kas sagaidāms nākotnē, ir nenovērtējama. Ārpus slimnīcas cilvēku attieksme mēdz būt ļoti dažāda, sākot no novēršanās līdz pārmērīgai žēlošanai, un bieži vien pat grūti zināt, ko teikt vai kā rīkoties. Taču savā „burbulī” kopā ar tiem, kas patiešām iet tam pašam cauri, ir kāds, kas patiešām saprot, un tas, Madaras vārdiem sakot, ir nenovērtējami.
