Pieredzes stāsts: Kristīne Briede, sociālā darbiniece – gadījuma vadītāja Atbalsta projektā
Atjaunots: 10. oktobris, 2025. gads
Aiz katra projekta stāv cilvēki – īsti, dzīvi un ar lielu sirdsdegsmi. Tie ir profesionāļi, kuri ar savām zināšanām, empātiju un pieredzi nodrošina, lai projekts sasniegtu savus mērķus un lai ģimenes, kurām tas paredzēts, saņemtu īstu, jēgpilnu atbalstu. Atbalsta projekta speciālisti ir tie, kuri palīdz bērniem un viņu tuviniekiem brīžos, kad slimība un negaidītas dzīves pārmaiņas sagriež ikdienu kājām gaisā. Viņi ir drošais pieturas punkts, kas apliecina – neviens šajā ceļā nav viens.
Sociālais darbinieks – gadījuma vadītājs ir pirmais cilvēks, kuru ģimene satiek, nonākot Bērnu slimnīcā un saskaroties ar nepieciešamību pēc atbalsta. Viņš uzklausa, palīdz izprast situāciju, meklē risinājumus, piesaista citus speciālistus un vajadzību gadījumā meklē resursus ārpus slimnīcas, nodrošina saikni ar pašvaldības sociālajiem dienestiem. Viņa uzdevums ir dot ģimenei sajūtu, ka blakus ir kāds, kas palīdz sakārtot ne tikai emocijas, bet arī praktiskus jautājumus, kas slimības laikā var šķist nepārvarami.
Šoreiz savā pieredzē dalās Kristīne Briede, sociālā darbiniece – gadījuma vadītāja Atbalsta projektā.
“Sociālais darbs nebija mana pirmā izvēle”
Saruna ar Kristīni notiek vēlā pēcpusdienā slimnīcā. Darba diena jau tuvojas noslēgumam, bet aiz muguras – vairāki jauni gadījumi, dažādas sarunas ar ģimenēm, lēmumi un risinājumi. Neskatoties uz intensīvo dienu, Kristīne ir mierīga, nosvērta un sirsnīga – tieši tāda, kādu vecāki visbiežāk cer satikt speciālistu brīdī, kad viņiem vajadzīgs atbalsts.
“Es sākumā nemaz nedomāju kļūt par sociālo darbinieci,” stāsta Kristīne. “Mana pirmā izvēle bija Baltu filoloģija, jo man labi padevās latviešu valoda. Tomēr studijas neattaisnoja cerības, un es tās nepabeidzu. Pusaudžu gados biju izaicinošs bērns un man bija saskarsme ar sociālajiem darbiniekiem, un tā pieredze bija ļoti pozitīva. Viņi bija cilvēki, kuri patiešām mani atbalstīja šai periodā un vēlāk sapratu – arī es tā varētu palīdzēt citiem.”
Studijas un pirmā darba pieredze
Par sociālo darbinieci Kristīne mācījās Rīgas Stradiņa universitātē nepilna laika klātienes studijās. “Mācības ilga četrus ar pusi gadus, un es jau no pirmās dienas strādāju sociālajā jomā. Pirmais darbs bija pansionātā, bet drīz vien sapratu, ka mana mērķa grupa ir bērni un jaunieši. Viņu dēļ es mācos un strādāju šajā profesijā.”
Kristīne uzsver, ka viņai nekad nav bijuši aizspriedumi par sociālā darbinieka profesiju. Tieši pretēji – personīgā pieredze radīja pārliecību, ka šis darbs ir vajadzīgs un vērtīgs.
Sapnis par darbu Bērnu slimnīcā
“Domu, ka gribu strādāt tieši Bērnu slimnīcā, sevī nēsāju vairākus gadus. Sākumā gan pietrūka drosmes. Kad pirmo reizi ieraudzīju vakanci, nobijos – šķita, ka nepieciešama lielāka pieredze, profesionālā stabilitāte. Bet doma nepazuda, es turpināju krāt pieredzi, un tad, kad atkal parādījās iespēja, pieteicos bez vilcināšanās. Nu jau vairāk nekā gadu strādāju slimnīcā, un esmu gandarīta par pieņemto lēmumu.” stāsta Kristīne.
Viņa uzsver, ka darbs ir interesants, jo nekad nevari prognozēt, kas būs jārisina un tādējādi - profesionāli izaicinošs. Šeit varu reāli palīdzēt. Es redzu darba rezultātu, bet tas var būt ļoti dažāds, jo risināmie jautājumi ne vienmēr ir priecīgi, ģimenes, kas saņem atbalstu bieži ir savas dzīves zemākajā punktā. Un mēs esam viņu resurss. Tas mūsu gandarījums par darbu ir tad, kad redzi, ka esi paveicis kaut ko, kas sākumā licies ļoti grūti, ka esi atradis risinājumus, pat ja sākumā likās, ka tādu nav.
Ikdiena Atbalsta projektā
Kristīne no pirmās darba dienas slimnīcā strādā tieši Atbalsta projekta komandā. Sociālā darbinieka – gadījuma vadītāja loma viņai bija zināma jau iepriekšējā darbā, taču šeit tā ieguva jaunu nozīmi.
“Es esmu pirmais cilvēks, kuru ģimene satiek, kad ārstējošais ārsts redz - nepieciešams atbalsts. Katrs gadījums ir unikāls – katram bērnam un viņa ģimenes locekļiem ir sava pieredze, savas emocijas, savs dzīves stāsts. Ambulatoriem pacientiem biežāk tas ir koordinējošs darbs, bet stacionārā krīzes situācijās jāstrādā augstā profesionalitātes līmenī. Sākumā vecāki nereti noraida palīdzību – viņi nav gatavi pieņemt atbalstu no malas. Tad dodu laiku, ļauju pierimt emocijām un pēc tam atgriežos, lai turpinātu iesākto sarunu. Es negaidu, ka vecāki paši spēs skaidri noformulēt, kas viņiem vajadzīgs. Mēs runājamies un kopā atrodam risinājumu,” viņa stāsta.
Praktiskā palīdzība ģimenēm
Kristīne uzsver, ka praktiskā palīdzība bieži vien ir visvairāk novērtētā. “Mēs, piemēram, palīdzam nokārtot invaliditāti, personu apliecinošus dokumentus, ja nepieciešama turpmāka ārstēšanās ārzemēs, slimības lapas, 3+ karti, piesaistām psihologu vai citu speciālistu. Dažreiz jāsameklē bērnam jauna skola, kas spēj sniegt atbilstošu atbalstu. Atsevišķos gadījumos, sazinos ar pašvaldības sociālo dienestu un savedu ģimeni kopā ar konkrētu cilvēku, kas turpinās palīdzēt arī ārpus slimnīcas.”
Lielākais gandarījums ir tad, kad ģimene pieņem palīdzību un sadarbība izdodas. “Kad visa ģimene apmeklē psihologu, smilšu spēļu terapeitu un situācija sāk uzlaboties, tad redzu – mans darbs tiešām ir jēgpilns,” saka Kristīne. Sirdi silda, kad vecāki pasaka “Paldies”, kas tomēr nav raksturīgi mūsu darbā.
Atbalsta projekta nozīmīgums slimnīcā
Kristīne ir pārliecināta – Atbalsta projekts slimnīcai ir ļoti būtisks.
“Es nevaru iedomāties, kā varētu nodrošināt visaptverošu un pietiekamu atbalstu ģimenēm bez šī projekta. Pateicoties tam, ārsti un māsas var vairāk koncentrēties uz ārstēšanu, jo sociālie darbinieki uzņemas rūpes par emocionālajām un praktiskajām vajadzībām. Mēs esam atbalsts gan pacientam, gan viņa ģimenei, palīdzot justies drošāk, un ļaujam apzināties, ka viņi šajā procesā nav vieni.”
Vēl viena projekta pievienotā vērtība ir pēctecība. “Mēs veicinām atbalsta saņemšanu pašvaldībā, pēc izrakstīšanas no stacionāra, kas ir nozīmīgi, lai ģimene justos atbalstīta tik ilgi, cik nepieciešams. Un bieži vien pašvaldības arī ir ļoti atsaucīgas.”
Atbalsts arī pašai
Kristīne ikdienā strādā ar psihiatrijas un neiroloģijas pacientiem, kā arī citiem gadījumiem, kas neiederas noteiktās kategorijās, piemēram, traumas. Tas ir emocionāli intensīvs darbs, taču viņa prot saglabāt līdzsvaru. “Es spēju būt profesionāla un empātiska, bet darbu neņemu līdzi uz mājām. Mājās mani sagaida divi suņi, kas ir labākie stresa noņēmēji. Ikdienas pastaigas mežā un rokmūzikas koncerti palīdz atjaunot spēkus.”
Visvairāk Kristīni iedvesmo brīži, kad redz pozitīvus rezultātus: “Kad tiek atrisināti izvirzītie darba mērķi, kas ne vienmēr ir vienkārši un viegli sasniedzami. Par to, ka sadarbību beidzot zinām, ka ģimene tālāk tiks ar visu galā, jo ir zinoši, pielāgojusies jaunajiem apstākļiem, jūtas droši.”
