Aizsapņošanās
Ikviens no mums kaut reizi dzīvē ir sapņojis ar acīm vaļā jeb skatījies vienā punktā, nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam, fantazējot par nereāliem notikumiem vai pārdomājot kādu savu ideju.
Epileptiska lēkme rodas galvas smadzeņu nervu šūnu īslaicīgu darbības traucējumu rezultātā.
Tipiska epilepsijas lēkme ir diezgan īsa. Absansi (sastingšana, var būt mirkšķināšana) ilgst 3–20 sekundes, retāk pārsniedz 30 sekundes. Lēkmes ar samaņas zudumu, nostiepšanos un raustīšanos ilgst 2–3 minūtes. Tomēr reizēm ir situācijas, kad lēkme turpinās ilgāk. Ir zināms, ka pēc pirmajām 5 minūtēm sarūk iespēja, ka lēkme pāries pati, bez medikamentiem. Tādēļ 5 minūtes pēc lēkmes sākuma jāievada glabējmedikamenti. Ja nepieciešams, pēc piecām minūtēm var ievadīt vēl vienu devu. (Jāņem vērā, ka ārstējošais ārsts var sniegt arī atšķirīgas, konkrētajam pacientam pielāgotas rekomendācijas par glābējmedikamentu lietošanu.) Šajā brīdī to vēl sauc par ieilgušu lēkmi.
Lai gan nosaukumi un definīcijas laika gaitā un dažādās vadlīnijās mēdz variēt, tomēr, tiklīdz tiek sasniegta 30 minūšu atzīme, lēkmi jau sauc par epileptisku stāvokli. Ja lēkme turpinās vismaz pusstundu, ir lielāka iespēja, ka konkrētā lēkme radīs bojājumu galvas smadzenēs – vieglākos gadījumos pārejošu lokālu tūsku, bet smagākos – arī tai sekojošu rētošanos. Tādēļ, ja nelīdz glābējmedikamenta divas devas, tiek ievadīti nākamie medikamenti vēnā, šajā laikā pacients parasti jau ir nonācis mediķu uzraudzībā.
Ir atsevišķi gadījumi, kad epileptisks stāvoklis ir pati pirmā epilepsijas sindroma izpausme, proti, garā lēkme attīstās bērnam, kuram iepriekš nekad nav bijušas lēkmes.
Svarīgi atcerēties, ka tikpat nopietni kā pret garu lēkmi jāizturas arī pret lēkmju sēriju, ja bērns starplaikos neatgūstas. Piemēram, ja lēkme ir īsa, bet tai sekojošais apjukuma vai izteiktas miegainības periods vēl nav beidzies, kad jau seko nākamā redzamā lēkme, laika atskaite un darbības jāveic tāpat kā tad, ja tiktu novērota nepārtraukta krampju aktivitāte.
Ikviens no mums kaut reizi dzīvē ir sapņojis ar acīm vaļā jeb skatījies vienā punktā, nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam, fantazējot par nereāliem notikumiem vai pārdomājot kādu savu ideju.
Mioklonija ir pēkšņa, nekontrolēta kādas ķermeņa daļas noraustīšanās, kas ilgst mazāk nekā vienu sekundi. Mioklonijas var būt arī sērijveida, bet parasti nav ritmiskas. Ir dažādi miokloniju veidi – gan fizioloģiski, gan patoloģiski.
Tās izskatās kā pēkšņa ķermeņa augšdaļas saspringšana un nodrebināšanās jeb noskurināšanās bez redzama iemesla.
Sinkope jeb ģībonis ir īss notikums ar pārejošiem simptomiem, tādējādi var radīt aizdomas par epileptisku lēkmi.
Stereotipijas ir ritmiskas, atkārtotas, šķietami apzinātas, bet bezjēdzīgas kustības, ko bērns (vai pieaugušais) atkārto noteiktās situācijās: satraukuma, prieka brīžos vai tieši pretēji – garlaikojoties. Tās sastopamas 3–8% bērnu un jauniešu.
Tiki ir atkārtotas, vienkāršas vai sarežģītas, bezmērķīgas kustības vai kustību sērija, ko bērns atkārto atkal un atkal.
Lai gan sauktas par lēkmēm, tās nav epileptiskas.
Sāpīgs notikums, pēkšņs izbīlis vai iemērkšana ūdenī izprovocē strauju sirdsdarbības palēnināšanos, pat īslaicīgu apstāšanos. Bērns pēkšņi kļūst bāls, aiztur elpu un kļūst ļengans, zaudē samaņu.
Psihogēnas neepileptiskas lēkmes (PNEL) sauc arī par funkcionālām lēkmēm, pseidoepileptiskām lēkmēm, disociatīvām lēkmēm vai disociatīviem krampjiem. Pēc izskata tās var būt diezgan līdzīgas epileptiskām lēkmēm. Turklāt epilepsijas pacientiem mēdz būt arī PNEL.
Dažkārt ir situācijas, kurās nepieciešams steidzami palīdzēt cietušajam.
Lēkme ir pārejošu simptomu kopums, kas pēkšņi sākas un parasti arī pēkšņi beidzas.
Epilepsijas ir slimību grupa, kurām kopīgs ir paaugstināts risks notikt neprovocētām epileptiskām lēkmēm.