Vairogdziedzera slimības bērniem. Informācija vecākiem

Vairogdziedzera slimību izpausmes ir nespecifiskas, reizēm sūdzības un slimību izpausmes attīstās vairāku mēnešu laikā un ir atkarīgas no slimības ilguma un progresēšanas ātruma, kā arī no pacienta organisma individuālām īpatnībām. Sūdzības var izpausties ar dažādu izteiktības pakāpi un ne visiem bērniem ir vienādi raksturīgas, tāpat tās var atšķirties atkarībā no bērna vecuma.

Bērnu vecumā visbiežāk diagnosticē šādas vairogdziedzera saslimšanas: hronisks autoimūns tireoidīts, hipertireoze, dažādas izcelsmes hipotireoze, vairogdziedzera mezgli.

Kas ir un kur atrodas vairogdziedzeris?

Vairogdziedzeris ir organisma endokrīnās sistēmas dziedzeris, kura forma atgādina taureni un kas atrodas kakla priekšpusē zem “Ādama ābola”.

Kāda ir vairogdziedzera nozīme?

Vairogdziedzeris ražo nozīmīgas bioloģiski aktīvas vielas – vairogdziedzera hormonus (T4 – tiroksīns, T3 – trijodtironīns), kuri ir ļoti svarīgi organisma darbībai. Šie hormoni regulē tauku, ogļhidrātu un olbaltumu vielmaiņu, kā arī kontrolē ķermeņa temperatūru, augšanas, dzimumattīstības un mentālās attīstības procesu.

Kas ir hipotireoze?

Hipotireoze ir vairogdziedzera slimība ar pavājinātu hormonu ražošanu, kuras rezultātā tiek ietekmēta organisma vielmaiņa, augšanas, dzimumattīstības un mentālās attīstības procesi. Iedzimta hipotireoze sastopama samērā reti. Lai savlaicīgi to konstatētu, veic jaundzimušo skrīningu, jaundzimušajam no pēdiņas paņemtā asins pilienā nosakot hormonu līmeni.  Iegūta hipotireoze bērnu vecumā sastopama samērā bieži, saslimšanas pīķis ir pubertātes vecumā, meitenes slimo biežāk nekā zēni, smaga slimības forma sastopamas reti. Biežākais iegūtās hipotireozes iemesls ir hronisks autoimūns tireoidīts.

Kā izpaužas hipotireoze un kādas ir tās pazīmes?

Hipotireozes pazīmes ir nespecifiskas, attīstās pakāpeniski, bet, ja slimību neatklāj, tās pazīmes kļūst ļoti izteiktas. Biežāk sastopamās pazīmes – nogurums, aukstuma sajūta, matu trauslums, sausa āda, sejas pietūkums, vairogdziedzera palielinājums, lēns augšanas un dzimumattīstības temps, menstruālā cikla traucējumi, mentālie traucējumi (mācīšanās grūtības, pasliktināta atmiņa u.c.).

Kas ir autoimūns tireoidīts?

Autoimūns tireoidīts ir hronisks autoimūns vairogdziedzera iekaisums. Tireoperoksidāze ir vairogdziedzera viela, kurai ir nozīmīga loma vairogdziedzera hormonu sintēzē. Asinīs var noteikt tireoperoksidāzes antivielas, augsts antivielu līmenis var norādīt uz iespējamu autoimūnu vairogdziedzera slimību. Imūnās sistēmas kļūdas dēļ pastiprināta antivielu (Av/TPO – tireoperoksidāzes antivielas) veidošana var izraisīt vairogdziedzerī iekaisumu un šūnu bojājumu.

Iekaisuma rezultātā pieaug vairogdziedzera darbības traucējumu, mezglu veidošanās risks. Autoimūns tireoidīts reti novērojams bērniem līdz četru gadu vecumam, visbiežāk sastopams pubertātes vidū. Ir pierādīta ģenētiskā predispozīcija, līdzīga vairogdziedzera slimība var būt sastopama citu radinieku vidū. 3–13% bērnu ar hronisku tireoidītu pie pirmās apskates atklāj hipotireozi, un tā var saglabāties visu mūžu. Bērniem ar normālu vairogdziedzera darbību nepieciešama novērošana, jo darbības traucējumi var attīstīties vēlāk.

Kas ir hipertireoze?

Hipertireoze ir vairogdziedzera slimība ar pastiprinātu hormonu ražošanu, kuras rezultātā tiek ietekmēta organisma vielmaiņa, augšanas, dzimumattīstības un mentālās attīstības procesi. Relatīvi reta slimība bērnu vecumā. Sastopamība pieaug pubertātes vecumā, meitenes slimo biežāk nekā zēni. Galvenokārt saistās ar autoimūnu izcelsmi. Autoimūna hipertireoze (Greivsa slimība) ir biežākais hipertireozes iemesls bērniem. Antivielu ietekmē vairogdziedzeris ražo pārāk daudz hormonu.

Kā izpaužas hipertireoze un kādas ir tās pazīmes?

Biežāk sastopamās pazīmes ir nervozitāte, miega traucējumi, pastiprināta svīšana, ķermeņa un roku pirkstu trīce, sirdsklauves, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens, palielināts vairogdziedzeris.

Kas jādara, ja bērnam ir šādas pazīmes?

Jāapmeklē ģimenes ārsts vai pediatrs, kurš veiks apskati un nepieciešamos izmeklējumus, un atkarībā no rezultātiem izlems, vai ir nepieciešams apmeklēt bērnu endokrinologu.

Kādi izmeklējumi būs nepieciešami?

Asins analīzes, lai precīzi izvērtētu vairogdziedzera darbību un precizētu darbības traucējumu veidu. Nepieciešamības gadījumā veiks citus izmeklējumus atkarībā no slimības.

Vairogdziedzera mezglu gadījumā apsverama vairogdziedzera mezgla biopsija (ar adatu paņemts vairogdziedzera gabaliņš, lai veiktu šūnu izpēti).

Kādus jautājumus mums uzdos ārsti?

Ārstu interesēs ģimenes slimību vēsture, īpaši pievēršot uzmanību autoimūnām slimībām un vairogdziedzera slimībām ģimenē, veiktajām vairogdziedzera operācijām ģimenē, bērna iepriekšējām slimībām, lietotiem un lietojamiem medikamentiem, apstarošanai kakla un galvas rajonam.

Kādus izmeklējumus un kādu ārstēšanu nozīmēs?

Bērnu endokrinologs nepieciešamības gadījumā nozīmēs papildu izmeklējumus – asins analīzes, ultrasonogrāfiskos izmeklējumus un citus atkarībā no slimības. Tāpat ārsts nozīmēs ārstēšanu, ja tāda ir nepieciešama.

Hipotireozes gadījumā nozīmēs sintētisku vairogdziedzera hormonu “Levothyroxine”. Ārstēšana ir vienkārša un droša, tās rezultātā normalizēsies vairogdziedzera hormoni un pakāpeniski izzudīs hipotireozes pazīmes.

Hipertireozes gadījumā nozīmēs medikamentu “Tiamazolu”, kura darbības rezultātā normalizēsies vairogdziedzera hormoni un pakāpeniski izzudīs hipertireozes pazīmes. Individuālos gadījumos nozīmēs arī beta adrenoblokatorus, lai normalizētu sirds ritmu.

Kādas ir iespējamās ārstēšanas blakusparādības?

“Levothyroxine” – blakusparādības novērojamas ļoti reti, var izpausties kā alerģiski izsitumi uz ādas. Ja nepieciešams lietot lielu devu, var būt miega traucējumi, pastiprināta svīšana, paātrināta sirdsdarbība.

“Tiamizols” – blakusparādības novērojamas reti, var izpausties kā alerģiski izsitumi uz ādas, slikta dūša, galvassāpes, asins ainas izmaiņas (agranulocitoze), blakusparādības parasti attīstās ārstēšanas pirmajos trīs mēnešos, tāpēc novērošanas laikā vecākiem jāpievērš uzmanība infekcijas simptomiem – paaugstinātai temperatūrai, sāpēm kaklā. Tādās reizēs neatliekami jāapmeklē ģimenes ārsts vai pediatrs. Novērošanas laikā veic hormonu analīzes un asins rādītāju kontroli.

Cik ilgi jālieto nozīmētie medikamenti?

Medikamentu lietošanas ilgums ir individuāls un atkarīgs no konkrētas slimības smaguma pakāpes un bērna vecuma. Medikamentu ārstēšanas ilgums un deva ārstēšanas laikā var mainīties optimālās devas piemeklēšanas nolūkā.

Cik bieži būs jāapmeklē endokrinologs?

Bērnu endokrinologu ārstēšanas laikā vajadzēs apmeklēt atkārtoti, kā arī būs jāveic izmeklējumi. Apmeklējumu laikus, ārstēšanas un izmeklējumu apjomu saskaņos individuāli atkarībā no konkrētas slimības.

Kas notiks, ja ārstēšana tiks pārtraukta?

Slimības ārstēšanu nedrīkst pārtraukt, kad izzūd slimības pazīmes, jo tādā gadījumā slimības pazīmes pakāpeniski atgriežas. Ārstēšanas pārtraukšana vienmēr jāsaskaņo ar ārstu.

Kas notiks, ja vairogdziedzera slimību neārstēs?

Vairogdziedzera neārstētas slimības var būtiski ietekmēt veselības stāvokli, izraisot augšanas un dzimumattīstības traucējumus, menstruālā cikla traucējumus, mentālo funkciju traucējumus, holesterīna un cukura līmeņa izmaiņas. Neārstēta hipotireoze ir riska faktors vairogdziedzera mezglu attīstībai.

Vai bērniem mēdz būt vairogdziedzera mezgli?

Vairogdziedzera mezgli bērnu vecumā sastopami reti, tomēr arī bērniem mēdz būt vairogdziedzera vēzis, tādēļ jebkurš veidojums vairogdziedzerī jāuztver kā vairogdziedzera vēža riska faktors un jākonsultējas ar ģimenes ārstu vai pediatru, nepieciešamības gadījumā jāapmeklē bērnu endokrinologs, lai veiktu izmeklējumus un pārliecinātos, vai mezgli patiešām ir labdabīgi. Ja ir spiedoša sajūta kaklā, rīšanas vai elpošanas traucējumi, nekavējoties jādodas pie ārsta.

Kas jāievēro, lai nozīmētā vairogdziedzera slimības ārstēšana būtu efektīva?

Lai bērns augtu vesels un normāli attīstītos, nepieciešama labvēlīga vide un apstākļi:

• jābūt vecumam atbilstošam un veselīgam uzturam, tam jāsatur pietiekami daudz olbaltumvielu;
• jālieto vitamīni (sevišķi D vitamīns), minerālvielas (galvenokārt selēns, kalcijs, fosfors, magnijs) un šķiedrvielas;
• regulāri jālieto nozīmētie medikamenti;
• regulāri jāapmeklē bērnu endokrinologs un jāveic nozīmētie izmeklējumi;
• savlaicīgi jāziņo ģimenes ārstam par bērna veselības stāvokļa pasliktināšanos.