Rehabilitācija pie gūžas locītavas displāzijas

Gūžas locītavas displāzija ir gūžas locītavas attīstības traucējumi, kas liek gūžas locītavas kauliem veidot savstarpēju neatbilstību. Šo traucējumu iespaidā bērnam attīstās gūžas locītavas nestabilitāte, pamežģījums vai pilnīgs mežģījums. 

Kad jādodas pie ārsta?

• Bērns ir mazāk kustīgs vai kustības ir grūtākas vienā pusē, piemēram, mainot pamperu, grūtāk atvilkt augšstilbu, lai apstrādātu starpeni, vienā pusē, dažreiz abās;
• Bērna kājas šķiet dažāda garuma;
• Augšstilba, sēžas ādas krokas izskatās asimetriskas;
• Bērns lien, rāpo vai staigā asimetriski, viena kāja it kā atpaliek vai nenotiek pilns atbalsts.

Terapija

Terapija ir atkarīga no bērna vecuma un gūžu stāvokļa. Daudziem bērniem ir fizioloģiski nenobriedušas gūžiņas, kas parasti stabilizējas 2–3 mēnešu laikā, un speciāla ārstēšana nav nepieciešama. Lai palīdzētu gūžiņām nobriest, ārsts nozīmē fizioterapeita konsultāciju, lai apgūtu, kā pareizāk veikt bērna ikdienas aprūpi un palīdzētu gūžiņām nobriest. Dažiem bērniem konstatē gūžu displāziju, un tad ir nepieciešama specifiska ārstēšana.

Ja gūžu displāzija konstatēta līdz sešu mēnešu vecumam, tad ārstēšanā izmantos abdukcijas sistēmu, kas palīdz gūžiņas noturēt izvērstā stāvoklī jeb abdukcijā. Šim nolūkam izmanto speciālas abdukcijas bikses jeb Pavļika kāpšļus. Sākotnēji tos jāvalkā 23 stundas diennaktī, vēlāk šo laiku samazina – speciālists ieteiks konkrētu valkāšanas režīmu.

Attēlā Pavļika kāpšļi

Attēls

Attēlā abdukcijas ortoze

Attēls

Ieteikumi abdukcijas sistēmu valkāšanas laikā

• Bērnam pārsvarā jāguļ uz muguras;
• Jāsamazina atrašanās laiks ierobežotā sēdus pozīcijā, piemēram, autosēdeklī;
• Aktivitāšu veicināšanai drīkst bērnu likt uz vēdera, lielāks bērns drīkst sēdēt un rāpot;

• Pieceļot bērnu, pārliecinieties, ka neieliecaties mugurā, un turiet bērnu pēc iespējas tuvāk savam ķermenim;
• Sekojiet līdzi ādas stāvoklim, papēžiem nav jābūt nospiestiem, kad bērns atrodas uz muguras (nolieciet spilvenu vai sarullētu dvieli zem potītes locītavas);
• Kad bērns atrodas uz vēdera, ievietojiet sarullēto dvieli zem potītēm pēdas dorsālā jeb ārējā virsmā;
• Ja ir daļējs kāpšļu vai ortozes valkāšanas režīms, nēsājot un ģērbjot bērnu, jācenšas gūžās saglabāt izvērstu stāvokli;
• Pēc ārstēšanas pabeigšanas nelietojiet staiguli un citas vertikalizācijas palīgierīces, ja tās nav nozīmējis ārstējošais ārsts.

Bērna barošana var likties izaicinājums, bet šeit ir dažādas pozas, kurās var pozicionēt bērnu. Ikdienā mainiet puses, lai pēc iespējas saglabātu bērna muskuļu tonusa simetriju.

Attēlā barošanas pozas

Attēls

Attēlā barošanas poza sēdus

Attēls

Attēlā barošanas poza pussēdus

Attēls

Attēlā barošanas poza guļus uz sāna

Attēls

Ja gūžu displāzija atklāta pēc sešu mēnešu vecuma, tad ārstēšana būs sarežģītāka. Dažos gadījumos būs nepieciešama slēgtā redukcijas (repozīcijas) procedūra – gūžas locītavas pamežģījuma korekcija, kas notiek vispārējā anestēzijā. Pēc tam bērnu pozicionē speciālā ģipša ortozē, ko vēlāk aizvieto ar abdukcijas ortozi. Pārejot uz daļējo ortozes lietošanas režīmu (mazāk par 24 stundām) un saņemot ortopēda atļauju, var apmeklēt fizioterapeita nodarbības, kuras nozīmē fizikālās un rehabilitācijas medicīnas (FRM) ārsts. Nodarbību mērķis ir pasīvi izstrādāt kustības kāju locītavās, lai pēc imobilizācijas noņemšanas bērns varētu apgūt savam vecumam atbilstošas aktivitātes. Vecāki tiek apmācīti patstāvīgi veikt vingrojumus ar bērnu mājās, lai integrētu tos ikdienas aktivitātēs katru dienu.

Ja konservatīvā terapija nedod rezultātu, tad ortopēds lems par ķirurģiskās operācijas nepieciešamību un veidu. Pēc ķirurģiskas terapijas imobilizācijai izmanto iepriekš minēto ģipša ortozi ortopēda un FRM ārsta uzraudzībā. Paralēli notiek nodarbības pie fizioterapeita pasīvā kustību apjoma izstrādei. Kad gūžas locītavu stāvoklis to atļauj, var veikt pakāpenisku vertikalizāciju (sākumā ortozē, vēlāk bez tās).

Attēlā ģipša ortoze

Attēls