Pārlekt uz galveno saturu

Autoiekaisīgas slimības

Ģenētisks defekts ir viens no galvenajiem cēloņiem periodisko drudžu vai autoiekaisīgo slimību gadījumos. Tas nozīmē, ka vairāku slimību gadījumā arī citi ģimenes locekļi var slimot ar periodiskiem drudžiem.

placeholder
Izveidots: 17. februāris, 2022. gads
Atjaunots: 4. oktobris, 2022. gads

Ģenētisks defekts ir viens no galvenajiem cēloņiem periodisko drudžu vai autoiekaisīgo slimību gadījumos. Tas nozīmē, ka, vairāku slimību gadījumā, arī citi ģimenes locekļi var slimot ar periodiskiem drudžiem.
Bērns manto divus gēnu komplektus, vienu no tēva, otru no mātes. Ģenētisks defekts nozīmē izmaiņas gēnā, kas rodas mutācijas rezultātā, izmainot gēna funkcijas, kas tālāk nodod organismam izmainītu signālu, izraisot saslimšanu.

Pastāv divu veidu gēnu pārmantojamība:

Recesīvā: abiem vecākiem notikusi gēnu mutācija. Vecākiem parasti iespējama viena gēna mutācija no diviem. Viņi nav slimi, jo slimība rodas gadījumā, ja tiek skarti abi gēni. Risks pārmantot šo slimību bērnam ir vienā no četriem gadījumiem.

Dominantā: gēnu mutācija notikusi tikai vienam no vecākiem. Ar vienu mutāciju pietiek, lai bērnam parādītos slimības izpausmes. Šajā gadījumā viens no vecākiem ir slims un bērnam transmisijas risks ir vienā no diviem gadījumiem.

Blau slimība jeb Juvenilā sarkoidoze

Reta, ģenētiska slimība, kurai raksturīgi ādas izsitumi, artrīts un uveīts, kā arī var tikt  skarti citi orgāni.

Blau sindromu diagnosticē klīniski, veicot asins un ģenētiskās analīzes, kā arī audu biopsijas izmeklējumus, ja nepieciešams.

Slimību nav iespējams izārstēt pilnībā, taču iespējams kontrolēt  slimības simptomus un tās progresēšanu,  izmantojot pretiekaisuma nesteroīdos medikamentus un metotreksātu.

Hroniska atipiska dermatoze ar lipodistrofiju un drudzi (CANDLE)

Tā ir reta ģenētiska slimība, kuras slimnieki cieš no atkārtotām drudža epizodēm, paliekošiem ādas bojājumiem, muskuļu atrofijas un progresējošas lipodistrofijas. Šīs slimības pacientiem arī iespējamas artraļģijas un locītavu kontraktūras.

Vienīgais CANDLE diagnozes apstiprināšanas veids ir ģenētisko analīžu veikšana.

CANDLE arī ir hroniska saslimšana, kuras kontroli iegūst, lietojot  glikokortikosteroīdus lielās devās, tā samazinot izsitumus uz ādas, drudzi un sāpes locītavās.

Ar kriopinīnu saistītais periodiskais drudzis (CAPS)

Tā ir ģenētisku, retu autoiekaisuma slimību grupa (FCAS, MWS, CINCA, NOMID). Galvenie simptomi ir ādas izsitumi (t.s. pseidonātrene), drudzis un locītavu iekaisumi.

CAPS diagnostika ir balstīta uz klīnisko simptomu kopumu un pacienta slimības anamnēzi. Papildus, diagnosticējot CAPS,  veic acu pārbaudi, muguras smadzeņu šķidruma izmeklējumus, kā arī radioloģiskos izmeklējumus.

Viens no efektīgākajiem medikamentiem visos CAPS apakšvariantos iekaisuma, izsitumu, drudža, sāpju un noguruma kontrolēšanā ir medikaments anakinra, kurš pieder pie iekaisuma citokīna IL-1 blokatoriem un  ievērojami var  uzlabot CAPS slimības iznākumu.

Hronisks multifokāls osteomielīts (CRMO)

Tā ir vissmagākā osteomielīta forma, kas var skart jebkurus kaulus, kā arī citus orgānus – ādu, acis, kuņģa-zarnu traktu un locītavas.

CRMO diagnosticē ar izslēgšanas metodi, balstoties uz klīnisko slimības gaitu un  izmeklējumiem.

CRMO ārstēšanai ilgtermiņā pārsvarā izmanto nesteroīdos pretiekaisuma medikamentus (ibuprofēns, naproksēns), taču bieži vien ir nepieciešama intensīvāka ārstēšana, kas ietver glikokortikosteroīdus un MTX.

IL-1 receptora antagonista trūkums (DIRA)

Tā ir ļoti reta ģenētiska slimība, kuras laikā bērns cieš no smaga ādas un kaulu iekaisuma. Slimība var skart arī citus orgānus (piemēram, plaušas).

DIRA diagnozi apstiprina ar ģenētiskām analīzēm. Slimību kontrolē, veicot  regulāras asins analīzes – gan slimības aktīvajā posmā, lai redzētu iekaisuma izplatību, gan visas dzīves laikā, lai novērotu veselības stāvokli.

DIRA nevar pilnībā izārstēt, taču to var kontrolēt, ilgstoši lietojot medikamentu anakinra (IL-1RA proteīna aizstājējs). Ikdienas anakinras injekcija ir vienīgā terapija, kas ir efektīva DIRA ārstēšanā.

Pārmantots Vidusjūras drudzis (PVD)

Ģenētiski pārmantota slimība (mutācija MRFV gēnā), kas galvenokārt skar Vidusjūras un Vidējo Austrumu reģionu iedzīvotājus: ebrejus, turkus, arābus un armēņus.

PVD diagnosticē balstoties uz klīniskiem novērojumiem (vismaz trīs notikušas lēkmes, padziļināta etniskā ģimenes izpēte), novērošanu (izmeklējumi lēkmju laikā), ģenētiskām analīzēm un laboratoriem izmeklējumiem.

Slimība nav izārstējama, bet tās simptomus iespējams kontrolēt, lietojot kolhicīnu. PVD pacientiem medikamenti ir jālieto visu dzīvi. Tie ne tikai  kontrolē lēkmes, bet arī profilaktiski pasargā no amiloidozes.

Majeed sindroms

Tā ir reta ģenētiska saslimšana, kas sastopama un raksturīga tikai Tuvo Austrumu reģionos (Jordānijā, Turcijā) un kuru izraisa mutācija LPIN2 gēnā.

Majeed sindroma diagnozi nosaka veicot klīniskos izmeklējumus un ģenētiskās analīzes. Diagnozi apstiprina, ja pacientam ir mutēti divi gēni, pa vienam no katra vecāka.

Majeed sindromu nevar izārstēt pilnībā, jo tā ir ģenētiska slimība, taču iespējams novērst tās akūtos simptomus. Majeed sindromu ārstē, izmantojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NSPL). Ja ārstēšana ar NSPL nedod vēlamo rezultātu, ārstēšana jāturpina lietojot kortikosteroīdus.

Mevalonātkināzes trūkums (MKT) 

Reta ģenētiska slimība, kas visbiežāk sastopama Nīderlandē un kuras pacienti cieš no atkārtotām drudža lēkmēm. Tā kā MKT pacientiem asinīs ir augsts imūnglobulīns D (IgD), tad slimībai ir arī alternatīvs nosaukums – Hiper IgD periodiskā drudža sindroms.

Diagnoze ir balstīta uz laboratoriem izmeklējumiem un ģenētiskajām analīzēm. Laboratorie izmeklējumi ir svarīgi, lai noteiktu mevalonātkināzes trūkumu.

Mevalonātkināzes trūkuma (MKT) ārstēšana ietver ārstēšanu ar nesteroīdiem pretiekaisuma medikamentiem (NSPL), kortikosteroīdiem un bioloģiskiem medikamentiem (etanercepts vai anakinra).

Ar NLRP12 saistītais periodiskais drudzis

Tā ir ģenētiska slimība, kuras izraisītājs ir mutācija NLRP12 gēnā (vai NALP12). Galvenais simptoms: drudzis (5 – 10 dienas), galvas sāpes, locītavu sāpes un pietūkums , nātrenes veida izsitumi un mialģijas.

Slimību diagnosticē, balstoties uz klīniskiem izmeklējumiem, pacienta ģimenes anamnēzes izpēti, asins analīžu rezultātiem (lai atklātu iekaisumu lēkmju laikā), kā arī ģenētiskām analīzēm, kas sniedz pierādījumus par mutāciju esamību.

NLRP-12 saistītā periodiskā drudža ārstēšana balstās uz nesteroīdiem pretiekaisuma medikamentiem (NSPL), kortikosteroīdiem (prednizolons) un bioloģiskiem medikamentiem (anakinra).

PAPA sindroms

Slimība, kuru izraisa mutācija gēnā PSTPIP1, un to klīniski raksturo noteiktu simptomu triāde: atkārtots (piogēns) artrīts, čūlām līdzīgi veidojumi uz ādas (gangrenozā pioderma) un cistiskās pinnes (akne).

Lai izvērtētu simptomus un noteiktu diagnozi, jāveic detalizēta ģimenes slimību izpēte. Laboratorijas analīžu rezultāti var liecināt par iekaisumu, bet PAPA sindroma diagnozi var apstiprināt tikai veicot ģenētiskās analīzes, lai pierādītu PSTPIP1 gēna mutāciju.

PAPA sindromu nav iespējams izārstēt pilnībā, jo tā ir ģenētiska slimība. Slimību ārstē ar medikamentiem, lai kontrolētu iekaisumu locītavās un pasargātu tās no tālākiem bojājumiem. Artrīta gadījumā ātrus rezultātus var sasniegt ar perorālajiem kortikosteroīdu preparātiem.

Periodisks drudzis ar aftozu stomatītu, faringītu un adenītu (PFAFA)

PFAFA sindroms apzīmē periodisku drudzi, aftozu stomatītu, faringītu un adenītu, ko pavada atkārtotas drudža epizodes.

PFAPA diagnosticē, veicot laboratoros izmeklējumus un izslēdzot citu slimību iespējamību. Drudža laikā ir paaugstināts eritrocītu grimšanas ātrums (EGĀ) un C reaktīvais proteīns (CRP).

Ārstēšanas mērķis ir kontrolēt simptomus drudža lēkmju laikā. Paracetamols un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi var atvieglot pacienta pašsajūtu. Gadījumos, ja slimība būtiski ietekmē bērna dzīves kvalitāti, īslaicīgi lieto glikokortikosteroīdus. 

Ar tumora nekrozes faktoru receptoriem asociētais periodiskais sindroms (TRAPS)

Reta ģenētiska iekaisuma slimība, kas saistīta ar gēna TNFRI gēna mutāciju un kuru raksturo atkārtotas, straujas drudžu lēkmes, kas parasti ilgst divas līdz trīs nedēļas.

TRAPS diagnozi nosaka pamatojoties uz klīniskajiem simptomiem, kā arī balstoties uz  ģimenes anamnēzi. Slimības lēkmju laikā laboratorie izmeklējumi uzrāda augstus iekaisuma marķierus. Diagnozi apstiprina ar ģenētiskajām analīzēm, kas sniedz pierādījumus par gēnu mutāciju.

TRAPS nav iespējams izārstēt, taču ir iespējams mazināt slimības simptomus, izmantojot nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NSPL). Kortikosteroīdi lielās devās var būtiski atvieglot slimības simptomus, taču to lietošanai ir nopietnas blakusparādības. Slimības kontroli, galvenokārt, iegūst, izmantojot bioloģisko medikamentus (etanercepts).

Cēloņi

Ģenētisks defekts ir viens no galvenajiem cēloņiem periodisko drudžu vai autoiekaisīgo slimību gadījumos. Tas nozīmē, ka vairāku slimību gadījumā arī citi ģimenes locekļi var slimot ar periodiskiem drudžiem.

Saistītās ārstu specialitātes