Dzimumidentitātes attīstība

Jaunākie pētījumi izvirza pieņēmumus, ka šis process sākas jau agrīni, bērnam vēl atrodoties mātes vēderā. Bet, lai apstiprinātu šo teoriju, noteikti ir vajadzīgi tālāki pētījumi un pierādījumi. Paturiet prātā, ka dzimuma izveide ir sarežģīts process. Ir iespējami ļoti dažādi iemesli, kas izraisa apjukumu un nesakritību starp personas bioloģisko dzimumu un viņa dzimuma identitāti. Turpmāk tiks aprakstīti tikai daži no iespējamiem iemesliem. Svarīgi atcerēties, ka šī procesu veidošanās un izmaiņas vēl joprojām tiek aktīvi pētītas.

Tipiska dzimuma attīstība

Lai izprastu dzimuma identitātes veidošanās procesu un kādas varētu būt sākotnējās izmaiņas, vispirms nepieciešams apskatīt tipisku agrīno attīstību. Bērna bioloģiskais dzimums un dzimuma identitātes aizsākumi veidojas jau atrodoties mātes dzemdē.

Bioloģiskais dzimums mums tiek noteikts pēc hromosomām. Hromosomas ir daļa no mūsu šūnām, kas satur mūsu ģenētisko materiālu. Bērnam ir divas dzimuma hromosomas – viena no tēva un otra no mātes.

Sākotnēji grūtniecības gaitā auglis mātes vēderā attīstās ar sievišķām pazīmēm, jo agrīnā attīstībā tikai X hromosoma (sievišķā dzimuma hromosoma, kas mantota no mātes) darbojas aktīvi. Tikai astotajā grūtniecības nedēļā Y hromosoma (vīriešu dzimuma hromosoma, kas mantota no tēva) sāk aktīvi darboties. Ja no tēva pārmantotā dzimuma hromosoma ir X, tad vēl nedzimušais bērns turpina attīstīties kā bioloģiska sieviete ar sieviešu hormonu pieplūdumu. Sieviešu hormoni strādā harmonijā ar smadzeņu, dzimumdziedzeru, ģenitāliju un reproduktīvo orgānu attīstību. Līdz ar to gan bioloģiskais dzimums, gan dzimte abi ir sievišķi. Ja dzimuma hromosoma, ko nodod tēvs ir Y, auglis attīstīties kā zēns. Y hromosoma nodrošina vīriešu hormona testosterona piesaisti, kas izraisa vīrišķo pazīmju attīstību.

Hormonu disfunkcija jeb nepareiza darbība

Retos gadījumos novērojama nepietiekama dzimuma hormonu darbība jeb disfunkcija. Tas nozīmē, ka tiek izmainīta tipiskā dzimumdziedzeru, ģenitāliju un smadzeņu darbības attīstība un saskaņotība. Piemēram, bioloģiskais dzimums, kas tiek noteikts pēc dzimumdziedzeru un dzimuma orgāniem, ir  vīrišķā tipa, bet dzimuma identitāte un smadzeņu darbība var būt sievišķa.

Šādu nesakritību var izraisīt papildu hormoni mātes ķermenī, vai būt atkarīgs no augļa uzņēmības pret noteiktiem hormoniem. Tas tiek saukts par androgēno intensitātes sindromu (AIS) (androgen insensitivity syndrome). Tātad šādā gadījumā dzimuma disforijas izveide var tikt skaidrota kā hormonālās sistēmas nesakritība mātes dzemdē.

Citi reti gadījumi, kas var veicināt dzimuma disforijas veidošanos: 

• Iedzimta virsnieru hiperplāzija -  šādā gadījumā sievišķā augļa virsnieru dziedzeri izstrādā lielu daudzumu vīrišķo hormonu, kas palielina dzimumorgānus. Ir gadījumi, kad dzimumorgāni palielinās tik ļoti, ka sākotnēji šķiet, ka piedzimis bioloģisks vīrietis.
• Starpdzimuma jeb hermafrodīts (Intersex, hermaphroditism) – šādā gadījumā bērns piedzimst ar abu dzimumu dzimumorgāniem (ambiguous genitalia). Šādos gadījumos tiek rekomendēts, lai vecāki izvēlas vienu no dzimumiem, kā audzināt bērnu. Kaut gan mūsdienās arvien biežāk tiek ieteikts nogaidīt un veikt medicīnisku iejaukšanos, kad bērns pats ir spējīgs paust savu dzimuma piederības sajūtu.