Jaundzimušo osteomielīts
Osteomielīts ir kaulu infekcija, ar kuru bērns var saslimt jebkurā vecumā. Tā var skart jebkuru kaulu.
Atjaunots: 19. decembris, 2022. gads
Infekcija var skart gan garos stobrkaulus (rokas, kājas, pirkstus u.c.), gan plakanos kaulus (galvaskausa velves kaulus, ribas, iegurņa kaulus u.c.).
Infekcija kaulā var nokļūt ar asins straumi no jebkura infekcijas perēkļa, kas lokalizējas ādā vai zemādā, vai iekaisīgiem procesiem elpceļos, deguna blakusdobumos, ausīs, kā arītiešā veidā, piemēram,gūstot vaļēju lūzumu. Jaundzimušajiem kā ieejas vārti infekcijai var būt nabas brūcīte, ādas savainojumi pēc nagu griešanas, jebkuri lokāli ādas bojājumi, kā arī brūcītes, kas palikušas pēc perifēro vēnu punkcijām un kapilāro paraugu ņemšanas.
Vērā jāņem fakts, ka jaundzimušajiem kaulu plēve ir labi apsaiņota, un tas rada labvēlīgus apstākļus, lai infekcijas ierosinātāji nokļūtu līdz kaulam, arī pati asins plūsma kaulos ir lēnāka, kas infekcijas ierosinātājam ļauj vieglāk izveidot perēkli kaulā.
Rietumu valstīs jaundzimušajiem osteomielīts sastopams reti (0,12 bērnam uz 1000 dzīvi dzimušiem). Jaundzimušajiem intensīvās terapijas nodaļās izplatība ir augstāka (1-7 bērniem uz 1000 stacionētiem pacientiem).
Līdz precīzas diagnozes noskaidrošanai reizēm nepieciešams laiks, pacietība un dažādi izmeklējumi – gan laboratoriskie, gan attēldiagnostikas.
Simptomu apraksts
Pirmie simptomi jaundzimušajam ir vispārēji jeb nespecifiski, kas raksturīgi visām infekciju slimībām:
- Nogurums, atteikšanās ēst, mazaktivitāte, miegainība vai gluži pretēji – uzbudināmība, raudulīgums, kad bērnu grūti nomierināt;
- Paaugstināta ķermeņa temperatūra (virs 37,50C) vai pazemināta ķermeņa temperatūra (zem 36,60C);
- Vemšana vai atgrūšana, gremošanas darbības traucējumi – šķidra, bieža vēdera izeja.
Vēlāk seko lokāli simptomi, kas var attīstīties 5-10 dienu laikāpēc vispārējo simptomu sākuma:
- Pietūkums iekaisuma vietā;
- Apsārtums iekaisuma vietā;
- Sāpes iekaisuma vietā;
- Paaugstināta ādas temperatūra iekaisuma vietā (āda šķiet siltāka);
- Blakus atrodošās locītavas iekaisuma epifizāra osteomielīta gadījumā kustību ierobežojums sāpju un “neīstas paralīzes” dēļ, īpaši jaundzimušajiem un zīdaiņiem – tas saistīts ar izteiktām sāpēm, un bērns to dēļ nekustina skarto ekstremitāti.
Jaundzimušajam ar paaugstinātu temperatūru nekavējoties nepieciešama ārsta apskate, jo šis ir bīstams simptoms bērnam, kurš vēl nav sasniedzisviena mēneša vecumu.Līdz precīzas diagnozes noskaidrošanai reizēm nepieciešams laiks, pacietība un dažādi izmeklējumi – gan laboratoriskie, gan attēldiagnostikas.
Cēloņi
Jaundzimušajiem biežāk šo slimību izraisa baktērijas – beta hemolītiskais streptokoks, Gram negatīvas enterobaktērijas, Staphylococcusaureus, Staphylococcusepidermidis, Haemophilusinfluenzae.
Infekcija kaulā var nokļūt ar asins straumi no jebkura infekcijas perēkļa, kas lokalizējas ādā vai zemādā, vai iekaisīgiem procesiem elpceļos, deguna blakusdobumos, ausīs, kā arī tiešā veidā, piemēram, gūstot vaļēju lūzumu. Jaundzimušajiem kā ieejas vārti infekcijai var būt nabas brūcīte, ādas savainojumi pēc nagu griešanas, jebkuri lokāli ādas bojājumi, kā arī brūcītes, kas palikušas pēc perifēro vēnu punkcijām un kapilāro paraugu ņemšanas.
Veicinošie faktori ir organisma aizsargspēju zudums: jaundzimušajiem pirmajās dzīves nedēļās organisma aizsargspējas (imunitāte) ir zemākā līmenī, tas nozīmē, ka bērni ir uzņēmīgāki pret infekcijām – gan bakteriālām, gan vīrusu. Tāpat jāņem vērā blakus saslimšanas, jo pret infekciju slimībām uzņēmīgāki ir priekšlaikus dzimuši bērni un jaundzimušie ar nopietnām blakus saslimšanām, kuriem nepieciešama sarežģīta un ilgstoša ārstēšanās slimnīcā.
Izmeklējumu apraksts
Anamnēzes dati – ārsts vecākus rūpīgi izjautās par bērna slimības pazīmēm, par citām slimībām un notikumiem, par mammas un tēta slimībām un ieradumiem.
Neonatologa, pediatra, ķirurga konsultācija – darbs komandā, lai saskaņotu ārstēšanas taktiku, novērošanas un izmeklēšanas apjomu.
Bērna apskate: visa ķermeņa apskate, pievēršot īpašu uzmanību lokālai aizdomīgai vietai – parasti vērojams sāpīgums, apklauvējot kaulu vai kustinot ekstremitāti.
Laboratoriskie izmeklējumi: tiek ņemtas asins analīzes no vēnas. Šīs slimības gadījumā var novērot izmaiņas asins ainā – paaugstināts vai samazināts leikocītu (balto asins šūnu) skaits, paaugstināti iekaisuma marķieri bioķīmiskajos rādītājos, piemēram, C reaktīvais proteīns (CRP) un interleikīns 6.
Asins uzsējums pirms antibakteriālās terapijas uzsākšanas. Šis izmeklējums prasa vairāk laika – rezultāts sagaidāms pēc 72 stundām, parasti piecu diennakšu laikā.
Radioloģiska izmeklēšana – rentgenogramma kauliem. Jāņem vērā, ka parasti izmaiņas vērojamas tikai 12-14 dienas no procesa sākuma.
Ultrasonogrāfija skartajai vietai: redzams kaulplēves kairinājums, var izvērtēt mīkstos audus pietūkuma zonā.
Sarežģītos gadījumos, kad pēc pirmo izmeklējumu veikšanas diagnoze ir neskaidra, var būt nepieciešama magnētiskās rezonanses (MR) izmeklēšana.
Ja veikta incīzija (grieziens) vai cita veida ķirurģiska ārstēšana un iegūts saturs no iekaisuma vietas, tad nepieciešams veikt tā mikrobioloģisko izmeklēšanu. Šo analīžu rezultāts būs zināms pēc 72 stundām, parasti piecu diennakšu laikā.
Ārstniecība, simptomu mazināšana
Skartās ekstremitātes imobilizācija – ierobežot tās kustīgumu, lai samazinātu sāpes un diskomforta sajūtu bērnam.
Pretsāpju terapija – gan nemedikamentoza, gan medikamentoza (parasti – nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi). Pie ļoti stiprām sāpēm var būt pat nepieciešamība lietot narkotiskus atsāpināšanas līdzekļus.
Plaša spektra antibakteriāla terapija, līdz tiek precizēts izsaucējs pēc mikrobioloģiskajām analīzēm. Antibakteriālā terapija ilgst 3-6 nedēļas, tā atkarīga arī no izsaucēja un slimības gaitas. Sākotnēji antibakteriālos līdzekļus vienmēr ievada intravenozi (caur katetru vēnā), bet, bērna stāvoklim stabilizējoties, antibakteriālās terapijas kursu parasti var pabeigt, lietojot perorālus antibakteriālos līdzekļus.
Nepieciešamības gadījumā bērnam ievada speciālu šķīdumu caur katetru vēnā – šķidruma un mikroelementu līmeņa stabilizācijai. Ja bērnam ir ēdināšanas traucējumi, var būt nepieciešama ēdiena ievadīšana caur mutes-kuņģa zondi.
Ķirurģiska ārstēšana, veicot operāciju, lai izvadītu strutas. Pēc ķirurģiskas ārstēšanas skarto vietu imobilizē, lai mazinātu sāpes un diskomfortu.
Ārstēšanās procesā mazajiem pacientiem nereti nepieciešama arī fizioterapeita un rehabilitācijas speciālistu palīdzība.
Prognoze
Diemžēl mirstība jaundzimušo periodā ir augsta, osteomielīta gadījumā tā ir ap 7% pacientu. Ja ārstēšana uzsākta vēlāk vai antibiotikas nedarbojas, var iet bojā kaulplēves un kaulaudu fragmenti, veidoties kaulu lūzumi, kā sekas izveidoties fistulas (savienojumi ar iekaisuma vietu), locītavu deformācijas, izmežģījumi, ekstremitātes augšanas traucējumi – īsāks kauls slimības skartajā vietā.