Pārlekt uz galveno saturu

Anafilakse un anafilaktiskais šoks

Anafilakse ir akūta, dzīvību apdraudoša daudzu orgānu alerģiska jeb hipersensitivitātes  (paaugstinātas jutības) reakcija. Tā kā anafilakse var būt dzīvībai bīstama, nepieciešama neatliekama palīdzība.

placeholder
Izveidots: 10. Janvāris, 2022. gads
Atjaunots: 26. Jūlijs, 2022. gads

Anafilaktiskas reakcijas biežāk saistītas ar IgE, proti, 1. tipa ātrajām alerģiskajām reakcijām, tomēr dažreiz tās ir ne-IgE.
Anafilaksi novēro aptuveni 0,3% (Eiropā) līdz pat 1% (ASV) populācijas. 

Simptomi

Anafilaksei raksturīgs straujš sākums, kas ilgst no dažām minūtēm līdz dažām stundām. Parasti 5-30 minūšu laikā sākas anafilakse, ja reakciju radošā viela jeb antigēns tiek injicēts (medikaments,  kukaiņa dzēliens ar indi). Bet aptuveni divu stundu laikā, ja antigēns nokļūst organismā, to apēdot vai iedzerot. Speciālisti uzskata – jo straujāk attīstās anafilakses simptomi, jo smagāka ir reakcija.

 Anafilakses klīniskās izpausmes

  • Ādas un zemādas izmaiņas, piemēram, nātrene (sarkani, niezoši neregulāras formas izsitumi dažādās ķermeņa daļās) un tūska vai tikai ādas apsārtums, nieze bez izsitumu veidošanās;
  • Elpošanas sistēmas problēmas, piemēram, pēkšņas iesnas (tek deguns, jāšķauda, aizlikts deguns), gārdzoša, sēcoša, apgrūtināta elpošana, spiedoša sajūta kaklā vai krūtīs;
  • Sirds asinsvadu sistēmas iesaiste izpaužas ar šādiem simptomiem: reibonis, pazemināts asinsspiediens, aritmijas, ģībonis, sāpes krūtīs;
  • Gremošanas trakta sūdzības – slikta dūša, vemšana, krampjveidīgas vēdersāpes un caureja. Klīniski anafilakse var noritēt arī atipiski, piemēram, ar šoka attīstību, iztrūkstot pārējiem “klasiskajiem” simptomiem. Atipiskas gaitas anafilakses gadījumā nereti novērojama neiroloģisku simptomu attīstība – krampji un muskuļu spazmas;

Anafilakses epizode var būt īslaicīga vai ieilgusi, bet tā var noritēt arī ar atkārtotiem uzliesmojuma viļņiem. Biežāk anafilakse sākas strauji un relatīvi strauji simptomi mazinās, kopumā tā ilgst aptuveni 1-2 stundas un parasti neatkārtojas, bet dažkārt reakcija var turpināties līdz pat 24 stundām, atsevišķos gadījumos ilgāk. Šī iemesla dēļ svarīgi pacientus novērot vēl vismaz 24 stundas pēc pirmās reakcijas fāzes.

Riska faktori

Anafilakses attīstību, tās izpausmes un reakciju biežumu ietekmē:

  • Jau iepriekš zināma alerģija, atopiskais dermatīts, alerģisks rinīts, hronisks nediferencēts rinīts, bronhiālā astma;
  • Dzimumhormonu svārstības menstruālā cikla laikā, biežāk sievietēm anafilaktiskas reakcijas sastopamas tieši pirms asiņošanas sākšanās. Kopumā sievietēm biežāk novēro anafilaksi;
  • Elpošanas un sirds patoloģijas;
  • Fiziska slodze;
  • Akūtas infekciju slimības, drudzis;
  • Emocionāls stress;
  • Alkohola lietošana un citi iemesli.

Rīcības plāns anafilakses gadījumā.pdf

Kā lietot adrenalīna autoinjektoru

 

anafilakse

1. Noņemt pelēko drošības uzgali.

2. Novietot autoinjektoru ar melno uzgali pret augšstilba ārējo malu (ar vai bez drēbēm).

3. Stipri iedurt autoinjektoru augšstilbā, līdz ir dzirdams vai jūtams klikšķis, paturēt 10 sekundes.

4. Noņemt autoinjektoru, neaiztiekot adatu, masēt dūriena vietu 10 sekundes.

PĒC ADRENALĪNA IEVADES ZVANĪT 112 vai 113!  Jāsaka: “Bērnam smaga alerģiska reakcija, saņēmis adrenalīnu.”

Biežākie iemesli

Pieaugušajiem nozīmīgākie anafilakses ierosinātāji ir:

  • insektu kodumi;
  • medikamenti;
  • latekss.

Savukārt bērniem – paaugstināta jutība jeb alerģija pret pārtikas produktiem. Bērniem biežākie anafilakses ierosinātāji ir:

  • govs piens;
  • vistu olas;
  • lazdu rieksti, valrieksti, ciedru rieksti, zemesrieksti;
  • kvieši;
  • soja;
  • zivis, garneles;
  • aprikozes;
  • sezama sēklas.

Pēc būtības pastāv risks, ka jebkurš medikaments, kuru pielieto pacientu ārstēšanā, var izraisīt anafilaktisku reakciju. Pētījumos noteikts, ka visbiežāk anafilaksi ierosina bēta laktāma antibiotikas (penicilīns, amoksicilīns) un nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi jeb NSPIL (aspirīns, ibumetins). Jāpiebilst, ka hospitalizētiem pacientiem tieši medikamenti ir biežākais anafilakses cēlonis.

Dzeļošo insektu izraisītās reakcijas norit strauji, jo alergēnu ar dzeloņa palīdzību injicē tieši ādā. Paaugstināts anafilakses attīstības risks pret insektu indi ir cilvēkiem ar atopiskām slimībām.

Lateksa izraisīta anafilakse pārsvarā skar bērnus ar spina bifida un uroģenitālās sistēmas patoloģijām. Anafilakse var sākties pēc tieša kontakta ar lateksu (gumijas cimdiem, prezervatīviem un citiem lateksa izstrādājumiem) vai pēc lateksa cimdos esošā pulvera ieelpošanas.

Slodzes radīta anafilakse var attīstīties jebkuras fiziskas aktivitātes laikā, piemēram, skriešanas, komandas sporta spēļu, aerobikas, dejošanas, nūjošanas, fitnesa. Fiziskās slodzes pārtraukšana parasti strauji samazina anafilakses simptomus, bet, ja aktivitātes turpinās, simptomi progresē. Parasti slodzes radītai anafilaksei nepieciešami veicinošie faktori, no kuriem biežākais ir pārtikas produkta, pret kuru cilvēks ir alerģisks, apēšana pirms fiziskajām aktivitātēm. Dažiem cilvēkiem kā veicinātājs  var būt ēšana pati par sevi, pat bez paaugstinātas jutības pret kādu konkrētu pārtikas produktu. Citi slodzes radītas anafilakses izsaucēji ir, piemēram, medikamenti (biežāk NSPIL), alkoholiski dzērieni, menstruācijas, sezonas ziedputekšņu ekspozīcija.

Saistītās ārstu specialitātes

Iespējamie izmeklējumi

Anafilakses diagnostika pamatojas uz klīniskās ainas izvērtēšanu, ņemot vērā iepriekš minētos simptomus. Ja gadījums nav viennozīmīgs, var izmantot arī laboratoriskos testus, lai apstiprinātu aizdomas par anafilaksi. Viens no tiem ir triptāzes noteikšana asinīs dažas stundas pēc notikuma un salīdzināšana ar pacienta bāzes triptāzes līmeni. Triptāze nelielā daudzumā organismā sintezējas nepārtraukti, bet tās daudzums krasi pieaug akūta notikuma laikā. Triptāzes pieaugums maksimuma vērtību sasniedz 60-90 minūtes pēc notikuma un saglabājas vēl sešas stundas pēc tā. Optimāli triptāzes līmenis nosakāms 2-3 stundas pēc simptomu parādīšanās. Jāuzsver, ka normālas triptāzes vērtības neizslēdz anafilakses diagnozi. Tas jāņem vērā, ja ir aizdomas par pārtikas produktu izraisītu anafilaksi. Turklāt, piemēram, mastocitozes gadījumā triptāzes izejas vērtība asinīs var būt paaugstināta bez anafilaktiskās reakcijas.
 

Kad novērsta akūtā situācija, ambulatori iespējamā alergēna precizēšanai var veikt arī ādas dūriena testu un IgE noteikšanu asinīs. Ja ir šaubas par diagnozi vai jānosaka kofaktori, stacionārā izdara provokācijas testus. Jāņem vērā, ka pēdējos minētos testus nevar veikt uzreiz pēc anafilakses, jo tie var uzrādīt viltus negatīvu rezultātu. 

Iespējamo izmeklējumu saraksts

Laboratoriskie izmeklējumi
Augšanas hormona stimulācijas testi

Ārstniecība, simptomu mazināšana

Anafilakses pacientu aprūpe sevī ietver gan neatliekamo medicīnisko palīdzību akūtās situācijās, gan ilgstošu ambulatoro aprūpi, lai novērstu turpmākās iespējamās reakcijas un uzlabotu potenciālo slimības iznākumu, ja, neraugoties uz profilaktiskajiem pasākumiem, tomēr notikusi saskare ar konkrēto alergēnu.

Akūta notikuma ārstēšanā nozīmīga stāvokļa tūlītēja atpazīšana un pirmās palīdzības nodrošināšana, tāpēc nekavējoties jāizsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, kas pacientu nogādā stacionārā.

Jānovērtē dzīvībai svarīgie rādītāji:

  • elpošana;
  • sirdsdarbība;
  • elpceļu stāvoklis.

Pacients jānovieto guļus stāvoklī ar piepaceltām kājām, bet, ja apgrūtināta elpošana, pussēdus stāvoklī.

Terapija

Pirmās izvēles terapija

Nekavējoties augšstilba ārējā daļā jāievada adrenalīns – ar autoinjektoru vai šļirci muskulī. Pieaugušajiem adrenalīna deva ir 0,3-0,5 mg, bet bērniem to rēķina pēc formulas – 0,01 mg uz 1 kg ķermeņa svara. Ja tuvāko 5-10 minūšu laikā nenovēro simptomu mazināšanos, atkārto adrenalīna ievadi, kā minēts iepriekš. Ja arī pēc otrās adrenalīna ievades nav sasniegts vēlamais terapijas efekts, pēc 5-10 minūtēm atkārto vēl trešo reizi.
Ja  bērna svars ir 7,5 kg-25 kg  i/m adrenalīns – 0,15mg “EpiPen Jr 150”.
Ja  bērna svars ≥25 kg i/m adrenalīns – 0,3 mg “EpiPen 300”.              

Otrā izvēles  terapija

Ja novērojama apgrūtināta ieelpa (stridoroza elpošana), balsenes tūska, tad veic adrenalīna inhalācijas caur miglotāju (2–5 ml, 1mg/ml).
Ja novērojama sēkšana (elpceļu obstrukcija), veic ātras darbības bronhodilatatoru inhalācijas ar salbutamolu (4-10 pūtieni).
 

Trešā izvēles terapija

Antihistamīna, piemēram, cetirizīna 5-10 mg lietošana iekšķīgi, lai mazinātu ādas simptomus – nātreni, tūsku, niezi.   
Glikokortikosteroīdu (GKS) ievadīšana vēnā, piemēram, prednizolons 1mg/kg (max 40-60 mg). Šo medikamentu pozitīvais terapeitiskais efekts saistāms ar vēlīno atkārtoto reakciju veidošanās novēršanu. Augstas devas inhalējamie glikokortikoīdi (budesonīds) nozīmējami  apgrūtinātas ieelpas gadījumā.

Pēc anafilaktiskas reakcijas pacientam vēlams atrasties stacionārā novērošanai vēl vismaz turpmākās 24 stundas. Ja iespējams, pirms izrakstīšanas no stacionāra nosaka potenciālos riska faktorus, apmāca pacientu un viņa aprūpētājus adrenalīna autoinjektora lietošanā un izsniedz recepti tā iegādei. Obligāti sniedz rekomendācijas ambulatori vērsties pie alergologa turpmākai diagnostikai, terapijas un profilaktisko pasākumu plāna izveidei.

Lai sniegtu rekomendācijas pacientam un izvairītos no atkārtotas reakcijas, visnozīmīgākais uzdevums ir precīza anamnēzes ievākšana. Pacientam vai viņa aprūpētājiem konsultācijā pie alergologa  jāsniedz detalizēta informācija par anafilakses apstākļiem, laiku, notikumiem, pēc kuriem reakcija sākusies, par epizodes norisi un pielietoto terapiju tās pārtraukšanai. Tāpat jāsniedz visaptverošs izklāsts par pārtikas produktiem, ko pacients notikuma dienā ēdis, tajā skaitā medikamentiem, kurus lietojis līdz pat sešām stundām pirms notikuma, par insektu kodumiem, fizisku slodzi, menstruāciju ciklu, karstuma vai aukstuma ietekmi utt.

Profilakse

Kad noskaidrots cēlonis, pacientam rekomendē izvairīties no provocējošajiem aģentiem. Ja anafilakse sākusies pēc medikamentu lietošanas, tas jāatzīmē medicīnas dokumentācijā, pacientam un/vai viņa aprūpētājiem tas jāpieraksta un jācenšas atcerēties. Jānovērtē arī krusteniskās reakcijas starp alergēniem, jo, ņemot vērā stāvokļa nopietnību, vēlams izvairīties no visiem iespējamajiem provocējošiem faktoriem. Pacientam jābūt informētam par savu veselības stāvokli un jāzina, kādos gadījumos un kā lietot adrenalīna autoinjektoru, kā arī jāseko līdzi medikamenta derīguma termiņam un savlaicīgai tā nomaiņai pret derīgu ierīci.

Pacientam pārvietojoties vienmēr līdzi jābūt adrenalīna autoinjektoriem, kā arī alergologa nozīmētajiem (atkarībā no anafilakses klīniskajām izpausmēm) otrās un trešās izvēles medikamentiem (antihistamīni, ātras darbības inhalāciju bronhodilatatori, GKS u.c.) un plānam, kad un kā tos lietot. Nozīmīgi ir informēt pacienta draugus, radus, mācību iestādes, bērnudārza darbiniekus par iespējamo neatliekamo situāciju un rīcību tās gadījumā.

Pacientam ik gadu, arī tad, ja anafilaktiskā reakcija nav atkārojusies, jādodas uz kontroles vizīti pie alergologa, lai atjaunotu informāciju un atkārtotu zināšanas par rīcību anafilakses gadījumā. Ja anafilakses cēlonis ir zināms, var rekomendēt veikt alergēnspecifisko imūnterapiju, piemēram, pret insektu indēm.

Iespējamā ārstniecība un rehabilitācija

Informatīvie materiāli

Vakcinācijas kontrindikācijas un piesardzības pasākumi

Vakcinācijas kontrindikācija ir vakcīnas saņēmēja reti sastopama īpašība, kas vakcīnas ievadīšanas gadījumā paaugstina būtisku nevēlamu notikumu risku. Kontrindikāciju neievērošana var izraisīt reakcijas, no kurām iespējams izvairīties.