Psiholoģiskā izpēte

Ikdienas dzīves ritumā reizēm var novērot situācijas, kurās redzamais bērna vai pieaugušā sniegums, rīcība vai uzvedība izraisa iekšēju nemieru un rada dažādus jautājumus. Kā man to saprast? Kas gan ar viņu notiek? Vai tas ir normāli? Kā man šajā situācijā labāk rīkoties? Kā viņam var palīdzēt? Sirdsmieru meklējot, mēģinām rast izskaidrojumus un iemeslus redzētajam vai piedzīvotajam. Dažkārt to var izdarīt pašu spēkiem, bet lielākoties tas nenākas viegli, īpaši reizēs, kad problemātiskās situācijas mēdz atkārtoties un ar tām nākas saskarties ilgstoši. Šādos gadījumos noderīga var būt psihologa palīdzība – konsultācija un psiholoģiskā izpēte jeb psihodiagnostika.

Psiholoģiskā izpēte ļauj novērtēt cilvēka intelektu, kognitīvos procesus, personību, emocionālo sfēru un attiecību veidošanas īpatnības. Lai to veiktu, jābūt definētiem jautājumiem un konkrētam mērķim – ko tieši izpētes laikā gribam noskaidrot?

Psiholoģiskā izpēte palīdz izprast gan pieaugušā, gan bērna stiprās un vajās puses, palīdz saprast indivīda spēju robežas, proti, ko mēs varam sagaidīt un prasīt un kas sniedzas pāri viņa spējām? Izpētes rezultāti palīdz precīzāk izvēlēties rīcības stratēģijas palīdzības un atbalsta nodrošināšanā.

Biežāk izmantotie psiholoģiskās izpētes veidi

Intelektuālo/kognitīvo spēju izpēte ietver dažādu kognitīvo procesu norises un īpatnību noskaidrošanu: kā darbojas uztvere, atmiņa, domāšana, uzmanība un iztēle, kā ir attīstītas verbālās un vizuālās informācijas uztveres un apstrādes spējas un ātrums? Apkopojot rezultātus, speciālists meklē saikni starp klienta ikdienas funkcionēšanas un/vai mācīšanās grūtībām un izpētes rezultātos saskatāmo. Tas kopumā palīdz rast izskaidrojumu un risinājumus, paver iespējas ieraudzīt ļoti svarīgos indivīda paša resursus un norāda kritiskās robežas jomās, kas prasa iespējamu atbalstu un palīdzību no malas.

Emocionālās un attiecību sfēras izpēte sniedz informāciju par dažādu emocionālo un uzvedības grūtību specifiku. Tā palīdz izprast bērna vai pieaugušā sevis un citu redzējumu grūtību kontekstā, novērtēt emocionālo stāvokli, noskaidrot emocionālo pašsajūtu dažādās dzīves vidēs, precizēt saskarsmes un attiecību veidošanas īpatnības ar citiem cilvēkiem, izprast uzvedības grūtību iespējamos iemeslus. Bieži emocionālās jomas izpētē tiek iekļautas arī metodikas intelektuālo spēju un domāšanas īpatnību izvērtēšanai.

Bez šiem psiholoģiskās izpētes veidiem pastāv arī citi, kas palīdz izpētīt personības iezīmes, noteikt vardarbības pazīmes u.c.

Psiholoģiskās izpētes metodes

Psiholoģiskajā izpētē izmanto dažādas metodes: novērojumu, strukturētu vai daļēji strukturētu interviju, aptaujas, dokumentu analīzi, praktiskus uzdevumus, kognitīvo spēju izpētes un intelekta testus u.c.

Psiholoģiskās izpētes posmi

1. Izpēte parasti sākas ar konsultāciju, kurā piedalās tikai viens vai abi vecāki. Speciālists intervijā precizē izpētes iemeslu, galvenās grūtības un raizes, iegūst informāciju par bērna attīstības vēsturi, iepriekš saņemto palīdzību un tās rezultātiem, ģimenes situāciju, kā arī situāciju izglītības iestādē un ārpus tās. Tiek precizētas bērna stiprās puses un pozitīvās īpašības. Sarunas beigās notiek vienošanās par tālāko izpētes gaitu un mērķiem.

2. Psiholoģiskā izpēte parasti notiek viens pret vienu ar bērnu, tomēr, ja bērns ir pārāk mazs, ļoti uztraucas vai viņam ir nepieciešams specifisks atbalsts (visbiežāk smagu veselības problēmu gadījumā), viens no vecākiem var atrasties telpā un vērot izpētes gaitu, bez vajadzības neiesaistoties izpētes norisē. Tomēr jāatzīmē, ka bērni vecāku klātbūtnē ne vienmēr spēj parādīt savas spējas un resursus, jo viņiem rūp, ko domās vai teiks vecāki par viņu sniegumu, bērniem ir grūtāk koncentrēties darbam vai arī viņi sagaida palīdzību no vecākiem. Izpētes ilgums ir atkarīgs no izpētes mērķiem un bērna spējām veidot kontaktu, sadarboties, no viņa motivācijas un spējas noturēt uzmanību, izturēt intelektuālo slodzi un citām individuālām īpatnībām. Psiholoģiskās izpētes laiks ir strukturēts un ierobežots, visbiežāk tās ir 3–5 tikšanās reizes, katra ilgst 50–60 minūtes.

Izpētes noslēgumā psihologs apkopo un analizē iegūto informāciju un rezultātus, izdara secinājumus un sniedz rekomendācijas rakstiski sagatavotā dokumentā – psiholoģiskās izpētes atzinumā (atbilstoši Psihologu likuma 3. nodaļā 13. pantā noteiktajām prasībām). Atzinumā jāapraksta pasūtījums un mērķis, novērojumi, rezultātu analīze, secinājumi un ieteikumi. Ja izpētes laikā nav bijis iespējams iegūt pietiekamu informāciju, lai izdarītu secinājumus par izvirzīto izpētes mērķi, psihologs atzinumā atspoguļo to kā izpētes ierobežojumus un sniedz ieteikumus tālākai padziļinātai vai plašākai izpētei ar precizētu mērķi.

3. Noslēguma konsultācijā psihologs sniedz atgriezenisko saiti vecākiem, izskaidro izpētes rezultātus, atbild uz jautājumiem un sniedz ieteikumus, kā risināt situāciju.

Kurš un kādēļ iesaka veikt psiholoģisko izpēti

Veikt psiholoģisko izpēti bērnam var izvēlēties vecāki, ja grib labāk izprast bērna attīstības vai uzvedības īpatnības. Veikt izpēti var ieteikt arī ārsts vai cits speciālists (piemēram, logopēds, pedagogs), Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija vai mācību iestāde. Atzinums par psiholoģiskās izpētes rezultātiem nereti ir nepieciešams citiem speciālistiem (ārstiem, pedagogiem, pedagoģiski medicīniskajai komisijai, invaliditātes piešķiršanai u.c.), kuri vēlas iegūt papildinformāciju par klienta/pacienta funkcionēšanas grūtībām, attīstības specifiku – atbilstību vai neatbilstību vecumposma normas rādītājiem, lai precizētu atbalsta pasākumu nepieciešamību mācībās, izvēlētos bērna spējām un vajadzībām atbilstošu izglītības programmu vai izprastu iespējamos uzvedības problēmu iemeslus, piešķirtu specifisku sociālu vai medicīnisku palīdzību u.c.

Atkārtotu psiholoģisko izpēti rekomendē veikt ne biežāk kā vienu reizi gadā negatīvu izmaiņu vai mācību sasniegumu dinamikas gadījumā.