Ir jādod laiks bērnam tevi saklausīt un saprast: audiologopēda darbs ar bērniem ar autismu

Lai gan bieži tos jauc ar logopēdiem, speciāliste Marija Skerškāne stāsta, ka audiologopēdi ir ārstniecības personas, kas ieguvušas medicīnas izglītību. Audiologopēduprimārais darbs saistīts ar runas un komunikācijas prasmju uzlabošanu vai atjaunošanu.

“Audiologopēds veic komunikācijas, runas un valodas, balss veidošanas un rīšanas traucējumu novērtēšanu,” skaidro audiologopēde Marija Skerškāne. Audiologopēds arī sastāda ārstēšanas plānu un nodrošina terapiju, lai mēģinātu labot problēmas. Audiologopēdus visbiežāk mēdz jaukt ar logopēdiem, tomēr starp abām profesijām ir būtiska atšķirība, proti, audiologopēds ir ārstniecības persona ar attiecīgu izglītību medicīnā, kamēr logopēds parasti ir persona ar izglītību pedagoģijā. Logopēds strādā ar citām metodēm un arī palīdz cilvēkiem ar cita veida traucējumiem. “Audiologopēds izglītību iegūst rehabilitācijas fakultātē, kur tiek mācītas dažādas ar medicīnu saistītas jomas, kā neiroloģija un fizioloģija, un citas,” atklāj Skerškāne. Audiologopēds ir apmācīts, lai strādātu ar dažāda veida pacientiem, kuri saskarārušies par ar neiroloģiskām problēmām. “Pie audiologopēda  vecāki parasti vēršas ar bažām, ka bērna runas vai valodas attīstība neatbilst vecuma normai,” norāda speciāliste. Tad audiologopēds veic nepieciešamās pārbaudes un apstiprina vai noliedz aizdomas. Ja nepieciešams, audiologopēds var nosūtīt vecākus pie citiem speciālistiem, lai varētu veikt pilnvērtīgu bērna veselības pārbaudi un noteikt, vai ir kādas novirzes no normas.  “Audiologopēds var uzskatīt par nepieciešamu nosūtīt bērnu pārbaudīt dzirdi vai veikt psiholoģisko pārbaudi, vai gluži vienkārši noteikt novērošanas periodu un nākt atkārtoti,” stāsta Skerškāne. Audiologopēds ir viens no speciālistiem, kas var identificēt iespējamas novirzes no normas un rekomendēt vecākiem padziļinātas pārbaudes.  Speciāliste pauž, ka ir dažādas metodes, kā var identificēt, vai ir pamats aizdomām uz autismu: “Pirmkārt, tā ir vispārējās anamnēzes ievākšana no vecākiem, lai saprastu, kāda ir bijusi bērna attīstība.” Kad ievākta visa nepieciešamā informācija, tad speciālists veic praktisko izvērtēšanu uz vietas. “Gan ar testu palīdzību, gan arī caur dažādām aktivitātēm vērtējam kā bērns sadarbojas, komunicē, cik daudz izmanto runu,” norāda Skerškāne, piebilstot, ka izvērtēšanas process ir gana sarežģīts un jāvērtē individuāli. “Audiologopēds nekad vienpersoniski neteiks: "Šeit, visticamāk, redzami autiskā spektra traucējumi,” jo audiologopēds ir tikai viens no speciālistiem,", uzsver Skerškāne. Autisma diagnostikas procesā ir vajadzīgi vairāku speciālistu atzinumi. Pie audiologopēda bieži nosūta psihiatrs.  Viņa gan norāda, ka nevar pateikt, vai pie viņas biežāk nokļūst vecāki ar bērniem pēc savas iniciatīvas vai tomēr kāds speciālists tiem ir rekomendējis vērsties pie audiologopēda. “Es teiktu gan, gan – ir pietiekami daudz tādu, kuri nāk paši, bet ir arī tādi, kurus pie manis nosūtījis cits speciālists,” teic Skerškāne. Viņas praksē bieži iespējams novērot vecākus, kuri paši vēlējušies apmeklēt speciālistu, lai noskaidrotu, vai bērna attīstība atbilst normai.  Ja vizītes laikā speciālistam rodas aizdomas, ka bērnam būtu nepieciešams veikt padziļinātu apskati, viņš noteikti rekomendēs vecākiem vērsties pie klīniskā psihologa vai psihiatra. Tie varēs labāk pārbaudīt, vai bērna attīstība norit vecumam atbilstoši, un rekomendēt citus speciālistus, pie kuriem doties, ja patiesi būs aizdomas par autiskā spektra traucējumiem.  Skeršāne uzsver, ka darbā ar bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir ļoti svarīgi visu laiku pašizglītoties un mācīties, kā pareizi strādāt ar šādiem pacientiem, jo tiem ir nepieciešama speciāla pieeja. “Protams, nebūs tā, ka varēs vienā brīdi teikt, ka tagad es zinu visu un man vairs nav jāmācās, bet tāpat ir kaut kāds zināšanu apjoms, kas noteikti ir vajadzīgs,” skaidro Skerškāne. Ja šāda zināšanu apjoma nav, speciālistam būs grūti izveidot sadarbību ar bērniem, un tā ārstēšanas procesā ir viens no atslēgas elementiem.  Speciālā pieeja nepieciešama, jo bērni ar autiskā spektra traucējumiem parasti ir diezgan pašpietiekami. “Uzsākot terapiju, cilvēks  ar AST var negribēt un nemācēt komunicēt apkārtējiem saprotamā veidā, kā arī pat neizjust vajadzību to darīt. Audiologopēds var palīdzēt komunikāciju padarīt iespējamu un patīkamu,” izsakās Skerškāne. Parasti, bērnam augot, pieaugušais ir pietiekama autoritāte un, lai iegūtu atzinību no pieaugušā, bērns būs gatavs ar viņu sadarboties vienkārši tāpat, turpretim, strādājot ar bērnu, kuram ir autiskā spektra traucējumi, speciālistam “ir jāpierāda”, ka ar viņu ir patīkami sadarboties.  Ārstēšanas metode tiek izvēlēta individuāli, vadoties no bērna diagnozes un problēmām, kā arī no viņa interesēm. “Ne visas pierādījumos balstītās intervences metodes darbosies uz pilnīgi visiem bērniem,” skaidro Skerškāne. Arī darbs ar katru bērnu ir ļoti individuāls. “Tieši tāpēc tas ir spektrs. Es neesmu redzējusi divus vienādus autisma gadījumus,” skaidro speciāliste. Līdz ar to, lai saprastu, kā bērnam palīdzēt ne tikai profesionāli, bet arī ikdienā, ir svarīgi izvērtēt viņa intereses un personību. “Vienam varbūt palīdzēs dienas plāna vizualizēšana, kamēr citam tas būs pilnīgi lieks,” norāda audiologopēde.  “Labākais veids, kā palīdzēt bērniem ar autismu, ir preventīvi strādāt uz lietām, par kurām zinām, ka tās viņam varētu sagādāt grūtības,” pauž speciāliste. Piemēram, zinot, ka bērnam ir grūti pārslēgties no vienas aktivitātes uz citu, jāstrādā pie šīs prasmes attīstības. Preventīvi veicot šādas darbības, mēs atvieglojam bērna ikdienas dzīvi un sniedzam iespēju labāk pielāgoties citām līdzīgām situācijām. “Preventīvi mācot prasmes, kuru viņam, iespējams, trūkst, mēs ļaujam viņam pilnvērtīgāk dzīvot,” skaidro speciāliste.  Viņa iesaka vecākiem, dodoties uz vizīti pie audiologopēda, ņemt līdzi dažādus izrakstus vai atzinumus no citiem speciālistiem. “Tāpat būtu labi, ja vecāki varētu sev definēt lietas, ar kurām būtu nepieciešama palīdzība, lai es kā speciālists pēc iespējas labāk saprotu, kas tieši bērnam nepieciešams,” bilst Skerškāne. Viņa norāda, ka rehabilitācijas ilgums arī ir individuāls jautājums, tāpēc labāk sagatavojoties pirmajai vizītei, ir svarīgi neaizmirst būtiskus jautājumus vai nianses, kuras vecākiem pašiem interesē.  Viņa piekodina, ka ir svarīgi atcerēties, ka, darbojoties ar bērniem ar autismu, jāņem vērā, ka viņi pasauli uztver citādi, ir svarīgi pielāgoties bērna tempam: būt saprotošiem un nesteigties, kā to cilvēki ir pieraduši darīt ikdienā. “Ir jādod laiks bērnam tevi sadzirdēt un saprast tevis teikto,” norāda speciāliste.