Tas nav psihiatrs: psihoterapeita loma autisma ārstēšanā

“Par psihoterapiju kā atsevišķu specialitāti diskusijas notiek ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē,” saka psihoterapeite Ieva Bite. Viņa skaidro, ka psihoterapeits ir speciālists, kurš galvenokārt nodarbojas ārstēšanu, nevis ar autisma pazīmju detalizētu diagnostiku. Protams, arī psihoterapeitiem ir jāizvērtē klienta emocionālais stāvoklis, simptomi, pacienta spējas izprast un pārvarēt savas grūtības, kā arī citas prasmes, piemēram, komunikācijas iemaņas autisma gadījumā. Kā tiek noteiktas piemērotākās ārstēšanas metodes bērniem ar autismu un ar ko psihoterapeits atšķiras no citiem speciālistiem?

“Psihoterapija pēc būtības ir ārstēšanas metode,” skaidro Bite. Viņa norāda, ka psihoterapiju var praktizēt speciālisti ar atbilstošu pamatizglītību un tālākizglītību psihoterapijā.: “Mana pamatizglītība ir klīniskajā psiholoģijā, bet ar psihoterapiju var nodarboties ārsti vai sociālie darbinieki, kuri to ir speciāli apguvuši kādu no pasaulē atzītajiem terapijas virzieniem.” Bieži psihoterapeiti tiek jaukti ar psihiatriem. Psihoterapija ir pierādījumos balstīta, ne-medikamentoza terapija. Psihoterapeiti izmanto dažādas darba metodes, taču viena no būtiskākajām ir pašrefleksijas spēju veicināšana, lai cilvēks varētu labāk novērot un apzināt savas domas, emocijas un uzvedību. Ļoti nozīmīga psihoterapijas daļa ir psihoizglītošana par klienta grūtībām un dažādu prasmju attīstīšana, piemēram, komunikācijas prasmju vai trauksmes pārvaldīšanas prasmju veicināšana.

Psihoterapeits iesaistās konkrētu problēmu vai komplikāciju risināšanā vai novēršanā, taču autisma diagnozes procesā tik lielu lomu neieņem: “Te lielāku lomu ieņem psihologi, kuri veic konkrētus testus, piemēram, autisma izvērtēšanas interviju vai standartizētus testus autisma izpausmju izvērtēšanā, taču psihoterapeits būs vairāk klātesošs jau kādu konkrētu problēmu risināšanā.”

“Latvijā īsti nav tādu psihoterapeitu, kuri tieši specializējušies ar autismu saistīto grūtību mazināšanā,” norāda Bite. Tas nenozīmē, ka nav iespējams atrast psihoterapeitu, taču varētu būt grūtības atrast speciālistu, kurš strādā ar konkrētām problēmām. “Galvenais, kas jāsaprot, ka autismu izārstēt nevar,” teic psihoterapeite. Nav tādu psihoterapijas metožu, kas varētu novērst šos traucējumus: var palīdzēt mazināt dažādas grūtības, kas tos pavada, un var veicināt ar autismu saistīto nepietiekami attīstīto prasmju attīstīšanu (piemēram, komunikācijas, plānošanas, pārslēgšanās vai citu prasmju).

Psihoterapija efektīvi var palīdzēt risināt tā dēvētās “līdzās pastāvošās grūtības”, kuras saistītas ar autiskā spektra traucējumiem: “Parasti tās ir garastāvokļa problēmas un trauksme.” Tieši šīm problēmām psihoterapijā ir ļoti daudz izstrādātu metožu, jo tās ir universālas problēmas, ar kurām var saskarties ikviens, ne tikai cilvēki ar autismu. Psihoterapija fokusējas arī uz emociju kontroli un dažādu sociālo prasmju attīstību. Bite norāda, ka divi autisma “kodolsimptomi” ir sociālās komunikācijas grūtības un vienveidīgas un atkārtotas intereses vai uzvedības. “Tie ir simptomi, kas visbiežāk norāda uz iespējamu autismu,” skaidro Bite. Komunikācijas grūtības var būt saistītas gan ar sociālo mijiedarbību, gan sazināšanās problēmām, gan cita veida traucējumiem, kas liedz pilnvērtīgi komunicēt ar apkārtējiem. Pārņemtība ar viena veida interesēm izpaužas kā indivīda nedalītas uzmanības veltīšana kādam vienam ļoti specifiskam hobijam vai izteikta nepieciešamība pēc kārtības.

“Psihoterapija ir iespējama cilvēkiem, kuriem intelekts atbilst vidusmēra normai, ir paaugstināts vai nedaudz pazemināts. Cilvēkiem ar izteikti pazeminātām intelekta spējām varētu būt grūtības ar pašrefleksiju, kas  nepieciešama, lai cilvēks varētu kaut ko gūt no psihoterapijas,” atklāj Bite. Cilvēkiem ar autismu, kuriem ir pazeminātas intelekta spējas, vienīgā uz pierādījumiem balstītā intervence ir uzvedības jeb biheiviorālā terapija. Vēl viens priekšnoteikums veiksmīgai psihoterapijai ir atbilstoša valodas attīstība: “Psihoterapijā ir ļoti svarīga sazināšanās, un, ja ir kādas nopietnas valodas problēmas, tad terapija var būt ļoti apgrūtināta.” Cilvēkiem, kuru intelekts ir pietiekamā līmenī, efektīvākā pierādījumos balstītā terapija ir kognitīvi biheiviorālā terapija, kur papildus uzvedības izmaiņām, ir iespējams palīdzēm mainīt neadaptīvos domāšanas modeļus, kas uztur dažādas emocionālas grūtības.

Ja cilvēks piedzīvo sociālās problēmas, piemēram, bieži cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem izvairās no acu kontakta, psihoterapijas laikā to iespējams mēģināt labot. Tāpat var strādāt pie sociālo spēju attīstīšanas, piemēram, kā iepazīties ar cilvēkiem utt. Bite gan norāda, ka Latvijā un arī citur pasaulē specifiski autismam paredzētas ārstēšanas metodes ir viena no psihoterapijas jomām, ko nepieciešams attīstīt, jo pagaidām intervence ir vairāk vērsta tieši uz universālu problēmu risinājumu (piemēram, trauksme).

“Ļoti bieži cilvēks vēršas pie psihoterapeita ar depresijas vai trauksmes pazīmēm, un tikai ārstēšanas procesā atklājam, ka, iespējams, viņam ir autiskā spektra traucējumi,” norāda Bite. Pie psihoterapeita cilvēks var nokļūt gan ar cita ārsta nosūtījumu, gan pats pēc savas iniciatīvas. Tad, strādājot ar konkrēto pacientu, speciālists var pamanīt aizdomas par autiskā spektra traucējumiem un nosūtīt pie cita speciālista padziļinātai izpētei. Ja bērns nonāk pie psihoterapeita, sākumā tiks veikts vispārējs novērtējums, lai saprastu, kādas problēmas bērnam ir. Bite skaidro, ja tas ir bērns, tad noteikti tiks intervēti arī vecāki, lai noskaidrotu, kāda bijusi bērna attīstība. “Tad skatāmies uz dažādām pazīmēm, piemēram, komunikācijas prasmēm vai to kā bērns veido attiecības ar apkārtējiem,” pauž Bite. Jau šajā procesā var tikt identificētas pazīmes, ka, iespējams, bērnam ir autisms.

Sākotnējā novērtēšanas procesā tiek ņemtas vērā arī citas pazīmes: “Principā skatāmies uz bērna attīstības vēsturi, lai saprastu, kāds viņš ir bijis pirms viņš nonācis te kabinetā.” Psihoterapeiti identificē visas jau uzskaitītās pazīmes, un tad, ja tas ir nepieciešams, rekomendē vecākiem vērsties pie citiem speciālistiem, kuri var palīdzēt identificēt un pēcāk arī diagnosticēt autismu. Bite norāda, ka, audzinot bērnus ar autismu, jāņem vērā, ka viņi pasauli redz un uztver citādāk nekā pārējie: “Mūsu pienākums ir palīdzēt viņiem saprast pasauli, pielāgoties tai un reizēm arī pasargāt viņus no tās.” Ir jāsaprot, ka bērniem ar autismu var būt paaugstināta sensorā jutība pret gaismu, skaņām vai jebko citu. “Piemēram, dažiem var būt grūti saprast, ka bērniem ar autismu var būt bail no pārāk skaļas putnu dziedāšanas dabā, bet tā var būt,” norāda Bite, piebilstot, ka vecākiem un visiem pārējiem ir jābūt ļoti iecietīgiem, strādājot ar bērniem ar autismu.

Speciāliste norāda, ka ir labi, ja, ierodoties uz vizīti, ir līdzi atzinumi vai izraksti, kurus snieguši citi pirms tam apmeklētie speciālisti. “Ir gadījumi, kad vecāki ierodas uz vizīti un bērnam vēl nav uzstādīta diagnoze autisms, taču ir gadījumi, kad kabinetā ierodas ar jau pilnīgi skaidru diagnozi,” pauž Bite. Līdz ar to katra situācija ir individuāla un nav viena modeļa, kas derētu pilnīgi visiem. Tāpēc, dodoties uz vizīti pie psihoterapeita, nav jāsatraucas par gatavību, galvenais ir zināt, kas tieši interesē un kādas problēmas vecāki ir novērojuši, jo ar šo informāciju speciālistam pietiks, lai sāktu darbu ar pacientu.