Nevardarbīga pretošanās metode

Nevardarbīga pretestība (NVR) risina vardarbīgas, destruktīvas un kaitīgas uzvedības problēmas bērniem un pusaudžiem. Tā var palīdzēt vecākiem un aprūpētājiem pārvarēt bezpalīdzības sajūtu, kā arī palīdzēt izveidot atbalsta tīklu, kas apturēs vardarbīgu un destruktīvu uzvedību gan mājās, gan ārpus tām.

Nevardarbīga pretošanās (NVR) kontekstā

Nevardarbīga pretošanās kā pieeja attīstījās kā līdzeklis pārmaiņu aizstāvēšanai un īstenošanai sociāli politisko cīņu izraisītās apspiešanas kontekstā. Grupas ir veidojušās rases, dzimuma, varas nevienlīdzības, īpašuma un zemes okupācijas un tiesību kontekstā. Lēmums izvēlēties nevardarbību var būt morāls, ētisks un ekonomisks. Tā ir rīcības pozīcija, kad dialogs pats par sevi ir kļuvis neefektīvs.

Uzsvars uz vienpusēju rīcību un kolektīvu nevardarbīgu pretošanos ļauj vardarbībai:

• Zaudēt savu ietekmi;
• Tikt kavētai;
• Nevardarbīga izturēšanās un neatlaidība satricina vainīgo pārliecību.

Nevardarbīgo pretošanos kā psiholoģisku iejaukšanos 1999. gadā izstrādāja profesors Haims Omers un viņa komanda Telavivas Universitātē. Viņi uzskatīja, ka nevardarbīgās pretošanās principi ir ļoti svarīgi ģimenes kontekstā, kurā jaunieši uzvedās ar vardarbīgu, kontrolējošu un kaitīgu uzvedību. Darbs notiek starp NVR praktizētāju un vecākiem vai aprūpētājiem. Jaunietim, kas ir intervences uzmanības centrā, nav jāapmeklē sesijas, tāpēc tas ir piemērots ģimenēm, kurās jaunieši atsakās konstruktīvi iesaistīties intervencēs (PartnershipProjects-NVR, 2025)

Galvenie principi, kas raksturo NVR pieeju ģimenēm, ir:

1. Iemācīties pretoties nevardarbīgi. Izprast mūsu pašu reakciju uz vardarbību, nevardarbības un pretošanās idejām sociālo atšķirību kontekstā.
2. Konfliktu de-eskalēšana. Domāt par eskalācijas situācijām, izpētīt veidus, kā pārtraukt konfliktu, kā de-eskalēties, tostarp neverbālās komunikācijas un izaicinošās uzvedības prioritāšu noteikšana.
3. Ieņemt stingru nostāju pret jebkādu vardarbību, ko izdarat Jūs pats un  Jūsu bērns.
4. Atbalsta tīkla izveide ar citiem pieaugušajiem, kuri izrāda rūpes un atbalsta vecākus/aprūpētājus, kad tie ievieš un pielieto šo pieeju. Pārtraukt klusēšanas un izolācijas ciklu.
5. Piesaistīšanās un nostiprināšanās. Veidot samierināšanās žestus, kas nav saistīti ar jaunieša uzvedību, bet palielina pozitīvo mijiedarbību starp vecākiem un bērnu.
6. Paaugstināt vecāku klātbūtni. Nepadoties un neatteikties, radot piederības un drošības sajūtu jaunietim un viņa ģimenei. Paziņojot par šo apņemšanos savam bērnam.

Kas šajā kontekstā ir pretestība?

Pretošanās nav ļaušanās kaitīgai uzvedībai vai ignorēšana. Tā ir izvēle, kam piešķirt prioritāti, kā rīkoties, kā arī zināt, kā un kad reaģēt. Pretestība atjauno spēku un pašcieņu un aicina veidot gādīgas un cieņpilnas attiecības ģimenē un plašākā sabiedrībā.

(Vecāku) klātbūtnes jēdziens ir NVR pieejas stūrakmens. Tas atbrīvo pieaugušos, kas rūpējas par bērnu/jaunieti, no sajūtas, ka jāreaģē uz katru bērna kaitīgo un destruktīvo darbību, un dod viņiem atļauju pārorientēties uz savām vērtībām, pašiem izvēlēties savu rīcību, noteikt ierobežojumus un pastāvēt.

"Pieaugušo klātbūtnes trūkums ir viens no trim nepieciešamajiem nosacījumiem, lai saglabātu bērnu un pusaudžu vardarbību un agresiju. Pārējie divi ir temperaments un vide, kurā jaunietis var praktizēt kontroli. Agresīvas uzvedības funkcija ir piespiešana, un spēja kontrolēt laika gaitā vairāk veicina agresiju. Vecāku/pieaugušo klātbūtne tiek zaudēta, kad aprūpētājiem veidojas izvairīga uzvedība." (Omer, 2004)

Iesakām apsvērt idejas un priekšlikumus un to, kā tie varētu atbilst Jūsu ģimenes dzīvē. Šis kurss ir tikai garāka ceļa sākums, bet mazi soļi var panākt lielas pārmaiņas.

Sociālpolitiskais aspekts

Nevardarbīga pretošanās kontekstā ir rīcības pozīcija, kad dialogs pats par sevi ir kļuvis neefektīvs. Uzsvars uz vienpusēju rīcību un kolektīvu nevardarbīgu pretošanos ļauj vardarbībai:

• zaudēt savu leģitimitāti;
• tikt kavētai - nevardarbīga izturēšanās un neatlaidība satricina vainīgo pārliecību.

Gene Sharp publikācijā “Nevardarbīgas rīcības politika” (1973) ir sīki izpētīts nevardarbīgs ietvars sociāli politiskajā kontekstā. Tajā viņš stāsta, ka par aktīvu izvēli neatbildēt, izmantojot tos pašus ieročus, kurus izvēlējušies tie, kas mūs vajā, jo tie ir tie ieroči, ar kuriem viņi ir visspēcīgākie, drīzāk viņš iesaka atbildēt, izvēloties dažādus līdzekļus.

Tādi līderi kā Gandijs, Mandela un Mārtiņš Luters Kings ir definējuši "vardarbību" un "pretošanos" ļoti specifiskā un taustāmā veidā, un izmantojuši to pretojoties britu okupācijai Indijā, un kā daļu no Pilsoņu tiesību kustības Amerikā. Attiecībā uz ne-vardarbību Gandijs saka:

Nevardarbība ir lielākais spēks, kas ir cilvēces rīcībā. Tas ir varenāks par varenāko iznīcināšanas ieroci, ko izdomājusi cilvēka atjautība.

Citiem vārdiem sakot, kad mēs aktīvi izvēlamies nevardarbīgas pozīcijas, mēs ieņemam spēka pozīciju, mēs veidojam gādīgu kopienu un rīkojamies caurspīdīgi un laipni.

Kā saka Mārtiņš Luters Kings juniors:

Nevardarbība nozīmē izvairīties ne tikai no ārējas fiziskas vardarbības, bet arī no iekšējas gara vardarbības. Jūs ne tikai atsakāties nošaut cilvēku, bet arī atsakāties viņu ienīst.

Citiem vārdiem sakot, mēs mācāmies atpazīt, kad mums rodas kārdinājums reaģēt atriebības motīva dēļ, un tā vietā izvēlamies atbildēt no pārdomātas pozīcijas.

Aktualitāte un metodes izstrādāšana

Vardarbība, kas tiek vērsta no bērna puses pret vecākiem, ir kļuvusi par pasaules mēroga problēmu. Balstoties uz meta analīzes pētījuma iegūtajiem rezultātiem, kurā piedalījās 25 000 dalībnieku, tika secināts, ka:

• vardabība, kas skar abus vecākus no bērna puses sastāda 34,8%;
• fiziskās vardarbības pielietojums 10% gadījumos;
• ar psiholoģisko vardabību saskarās 82,6%.

Vecāki saskaras ar atbalsta trūkumu no apkārtējiem, kas veido traumatisku pieredzi pēc palīdzības meklēšanas un pastiprina izvairīšanos vērsties pēc palīdzības institucionālās iestādēs. Vēršoties pēc palīdzības policijā vecāki var saskarties ar kriminālo sodāmību, sociālās aprūpes ietvaros tiek priviliģēta bērna balss, izglītības sistēmā vecāki izjūt vainas sajūtu par to, ka neizdodas atrast kopīgu valodu ar paša bērnu.

NVR ir jauna pieeja, kas ir īpaši izstrādāta, lai efektīvi reaģētu uz agresīvu, vardarbīgu, pašiznīcinošu un kontrolējošu uzvedību bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. Tā kā terapeitiska pieeja tika izstrādāta 20. gadsimta 90. gadu vidū klīniskā psihologa Haima Omera un viņa studentu grupas Telavivas Universitātes Psiholoģijas fakultātē. Sākotnēji tas bija konsultāciju projekts vecākiem, kuri cieta no vecāku autoritātes. Balstoties uz miermīlīgas pretestības principiem, šī pieeja palīdz pieaugušajiem atjaunot savu klātbūtni un saikni ar bērniem un jauniešiem, pretoties viņu kaitīgajai uzvedībai, izmantojot de-eskalāciju, paškontroli, nevardarbīgas pretestības metodes un izlīgumu, neizmantojot sodu vai atsvešināšanos. Tā vietā, lai koncentrētos uz bērna uzvedības tiešu mainīšanu, NVR stiprina pieaugušo paškontroli, klātbūtni un ietekmi uz attiecībām.

Galvenie principi, kas raksturo NVR pieeju ģimenēm

• Iemācīties pretoties nevardarbīgi. Izprast mūsu pašu reakciju uz vardarbību, nevardarbības un pretošanās idejām sociālo atšķirību kontekstā.
• Konfliktu de-eskalēšana. Domāt par eskalācijas situācijām, izpētīt veidus, kā pārtraukt konfliktu, kā de-eskalēties, tostarp neverbālās komunikācijas un izaicinošās uzvedības prioritāšu noteikšana.
• Ieņemt stingru nostāju pret jebkādu vardarbību, ko izdarat Jūs pats un  Jūsu bērns.
• Atbalsta tīkla izveide ar citiem pieaugušajiem, kuri izrāda rūpes un atbalsta vecākus/aprūpētājus, kad tie ievieš un pielieto šo pieeju. Pārtraukt klusēšanas un izolācijas ciklu.
• Piesaistīšanās un nostiprināšanās. Veidot samierināšanās žestus, kas nav saistīti ar jaunieša uzvedību, bet palielina pozitīvo mijiedarbību starp vecākiem un bērnu.
• Paaugstināt vecāku klātbūtni. Nepadoties un neatteikties, radot piederības un drošības sajūtu jaunietim un viņa ģimenei. Paziņojot par šo apņemšanos savam bērnam.

NVR veicina jaunu vecāku autoritāti, kas balstās uz pašregulāciju un attiecību stiprumu, nevis uz bailēm vai kontrolējošu vecāku uzvedību. Tā maina vecāku uzmanības fokusu uz klātbūtni, pārdomām, atklātību un izlīgumu. Šī pieeja piedāvā strukturētas stratēģijas, tostarp „uzvedības grozus”, izlīguma žestus, de-eskalācijas stratēģijas un atbalsta tīklu izveidi.

Mērķis

NVR ir pieeja, kas palīdz atjaunināt vecāku autoritātes klātbūtni bērna dzīvē, tādējādi stiprinot savstarpējās attiecības, un, kas izstrādāta, lai mazinātu bērnu un jauniešu agresīvu, vardarbīgu, pašiznīcinošu un kontrolējošu uzvedību.

Mērķauditorija

NVR ir uz vecākiem/aprūpētājiem orientēta, uz attiecībām balstīta pieeja, lai reaģētu uz bērnu un jauniešu kaitīgo un destruktīvo uzvedību gan mājās, gan skolā/veselības aprūpes iestādē/dzīvesvietā. NVR intervences kontekstā darbs notiek starp vecākiem/aprūpētājiem un praktizējošo speciālistu, un jaunietim nav nepieciešams piedalīties, lai darbs būtu efektīvs. Vecāki un aprūpētāji tiek apmācīti mainīt savu reakciju uz jaunieša uzvedību. Tas palīdz mainīt mijiedarbības modeļus, kas var kļūt iesakņojušies, ja jaunieša uzvedība ir kaitīga, destruktīva un/vai vardarbīga. Mainot jaunieša apkārtējo vidi, mēs redzam, ka attiecības uzlabojas un kaitīga/destruktīva uzvedība samazinās.

Vai atpazīsti savas mājas?

Attēls

Attēls

• Kurš kontrolē situāciju?
• Situācijām atkārtojoties, kur Jūs nonāksiet?
• Cik daudz vēl var izturēt?
• Cik ir pietiekami?
• Vai ir grūti atcerēties, cik ļoti Jūs mīlat savu bērnu?
• Vai Jums šķiet, ka Jūs zaudējat savu bērnu?
• Vai Jūs baidāties, ka kāds var ciest?
• Vai esat gatavi izmēģināt ko jaunu, lai mainītu situāciju?

Kas patiesībā notiek?

Situācija iziet no kontroles, jo strīdi kļūst arvien asāki. Dažreiz tas beidzas ar vardarbību. Jūs darāt visu, kas ir Jūsu spēkos, bet, iespējams, padariet situāciju vēl sliktāku, pat to neapzinoties. Jūsu reakcija uz bērna rīcību tieši ietekmē to, kas notiek. Nākamajā lapā aprakstīti divi galvenie veidi, kā situācija starp vecākiem un bērniem var saasināties.

1. modelis: kopīga eskalācija               

• Jūsu bērns pacēla balsi, Jūs pacēlāt balsi.
• Jūsu bērns kliedz, Jūs kliedzat.
• Jūsu bērns kliedz skaļāk, Jūs kliedzat skaļāk.
• Strīds var beigties ar vardarbību no abām pusēm.

2. modelis: piekāpšanās eskalācija

• Jūsu bērns kliedz un pieprasa.
• Pēc brīža Jūs piekāpjaties un ļaujat bērnam darīt, kā viņš grib.
• Jūsu bērns iemācās, ka viņš var panākt savu, ja pietiekami daudz kliedz un atkārtos šo paraugu tik bieži, cik vien iespējams.

Ja ir divi vecāki, tad viens no viņiem var izmantot pirmo modeli (kopīga eskalācija), bet otrs – otro modeli (piekāpšanās eskalācijā). Tas padara situāciju vēl sliktāku, jo tas ir mulsinoši bērnam.

Nevardarbīga pretestība piedāvā pilnīgi atšķirīgu modeli, kura mērķis ir palīdzēt Jums apturēt bērna vai jaunieša destruktīvo uzvedību un novērst eskalāciju un vardarbību. Pieredze un pētījumi liecina, ka tā ir efektīva pieeja.

Nevardarbīgas pretošanās īsi atslēgas punkti:

• Pieņemt stingru nostāju pret vardarbību, risku uzņemšanos un antisociālu uzvedību.
• Atturēties no fiziskas vai verbālas vardarbības.
• Palielināt savu pozitīvo klātbūtni bērna dzīvē.

Es vairs neesmu gatavs turpināt šādu situāciju un darīšu visu, kas ir manā varā, lai to mainītu – izņemot fizisku vai verbālu uzbrukumu Tev!

Ko Jums vajadzētu darīt

• Saglabāt mieru;
• Apstāties un padomāt;
• Palikt pozitīvam;
• Atvēlēt sev laiku, lai izplānotu savu reakciju;
• Neizteikt spriedumus;
• Paskaidrot bērnam, ka Jūs to darāt, jo mīlat viņu;
• Būt maigam un stingram;
• Būt neatlaidīgam;
• Pretoties vardarbībai;
• Ticēt, ka viss var kļūt labāk.

Ko nedrīkst darīt

• Reaģēt uzreiz, nepārdomāti;
• pārāk daudz runāt;
• Strīdēties;
• Lasīt lekcijas;
• Draudēt;
• Pacelt balsi;
• Izmantot sarkasmu;
• Vainot.
• Teikt aizvainojošas lietas
• Izmantot agresīvu ķermeņa valodu

Sadarbība un vecāku darbs. Vecāku klātbūtne

Kas ir vecāku klātbūtne?

Kad bērni aug, vecāki viņiem stāsta, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, un kā viņiem jāuzvedas. Laika gaitā bērni iemācās, ko domātu viņu vecāki, pat ja tie nav klāt. Tas palīdz bērniem saprast, kā uzvesties, kad vecāki nav klāt. NVR to sauc par „vecāku klātbūtni”, jo vecāki ir “klāt” bērna prātā.

Kad bērns vai jaunietis ir izgājis no kontroles/ārpus rāmjiem, tad Jūs varat būt zaudējis „vecāku klātbūtni” savā mājā. Tas nozīmē, ka Jūsu ietekme mājā vairs nav pietiekami spēcīga, lai palīdzētu Jūsu bērniem saprast, kā pareizi uzvesties.

Kad vecāku klātbūtne ir zaudēta, bērni un jaunieši zaudē sajūtu par to, kas ir pieņemams un kas nav pieņemams. Viņi vairs neuzskata Jūs par „klātbūtni” savā dzīvē. Tas var būt biedējoši viņiem, lai gan viņi to neparāda.

Augot, ir jāapšauba un jāapstrīd vecāku idejas un uzskati. Tas ir normāls attīstības posms. Jauniešiem tas ir vieglāk, ja viņiem ir skaidra izpratne par vecāku uzskatiem un vērtībām. Jūsu bērna dzīvē parādīsies citas personas, kas var kļūt svarīgākas. Piemēram, draugi, citi jaunieši vai jaunas pieredzes. Tāpēc vecāku klātbūtne ir tik svarīga.

Kā atgūt vecāku klātbūtni?

Ja Jūs esat divi vecāki, tad ir ļoti svarīgi, lai Jūs strādātu kopā! Redzot Jūs nesaskaņotus, bērns jūt sajukums un nezina, ko Jūs no viņa gaidāt.

Ja Jūs nevarat strādāt kopā un būt vienoti mērķī, tad Jūs vēl neesat gatavi mainīt lietas savās mājās un ģimenē.

Ja esat vientuļais vecāks, Jums var būt nepieciešams atrast sev atbalsta personas, jo vienam pašam to var būt grūtāk izdarīt. Sīkāk par šo vecāku atbalsta loka veidošanā.

Atcerieties!

• Jums nav jāuzvar.
• Jūs nemēģināt padarīt savu bērnu par kādu, kas viņš nav.
• Jūs mīlat savu bērnu, tāpēc Jums jāpretojas viņa uzvedībai.
• Jūs negatavojaties viņu pamācīt vai sodīt.
• Jūs nekad nereaģēsiet ar vardarbību.

Atjaunot savu vecāku klātbūtni nozīmē atgādināt bērnam, ka Jūs viņu mīlat un būsiet viņam blakus neatkarīgi no apstākļiem, taču Jūs pretojaties viņa nepieņemamajai uzvedībai. Jūs viņu mīlat, tāpēc Jums nav citas izvēles. Svarīga vecāku klātbūtnes sastāvdaļa ir Jūsu attiecību atjaunošana.

NVR stratēģijas

NVR iezīmē jaunu posmu, kurā Jūs esat atklāts un skaidrs pret savu bērnu. Jūs sākat ar to, ka pastāstāt bērnam par savu nostāju un apņemšanos pretoties viņa uzvedībai. Tālāk apakšnodaļās aprakstītas dažas no stratēģijām nevardarbīgas pretošanas metodes izmantošanā.

Grozi

Vecāku lēmums par to, uz kādu uzvedību būs fokuss

Ir svarīgi izlemt, ar ko sākt. Vecāki bieži vien secina, ka daļa no grūtībām ir saistīta ar to, ka viņi nevar vienoties par to, par ko iestāties vai kā to darīt. Sagatavošanās paziņojuma izteikšanai palīdz noskaidrot mērķus un vieno vecākus.

Jautājums: Ir tik daudz lietu, kas mums jāmaina, ar ko sākt?

Atbilde: Lai šis darbotos, Jums jākoncentrējas tikai uz vienu vai divām lietām.

Sāciet ar to, ka uzrakstiet uz atsevišķas papīra lapas katru bērna uzvedību, ko vēlaties mainīt.

Tagad Jums jāizlemj, kuras no tām ir vissvarīgākās. Izmantojiet grozu ideju, lai palīdzētu izdomāt, kas ir prioritātes un, kas nē.

Prioritāšu noteikšana

Šis ir lielākais grozs. Ielieciet tajā visas lietas, kuras Jūs ignorēsiet. Lielākai daļai papīru būs jāatrodas šajā grozā.

Vidēja izmēra grozs. Ielieciet tajā lietas, par kurām esat gatavi būt elastīgi vai par kurām esat gatavi sarunāties.

Mazākais grozs. Ielieciet tajā lietas, ko vairs nevarat paciest. Tām vajadzētu būt ne vairāk kā vienai vai divām lietām.Paziņojums

No mazākā groza izņemiet vienu vai divas uzvedības. Tās ir tās, kuras iekļausiet paziņojumā.

Paziņojuma saturs būs:

• īss;
• nesaturēs sodus par noteikumu pārkāpšanu;
• būs paziņojums par to, ko Jūs darīsiet, nevis par to, ko Jūs sagaidāt no sava bērna;
• nebūs draudīgs.

Ieteicamais paziņojuma plāns

Vardarbība ir padarījusi mūsu dzīvi nepanesamu. Mēs vairs nevaram un negribam tā dzīvot. Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai mainītu situāciju. Mēs neuzbruksim Tev fiziski vai verbāli. Mēs vienmēr būsim Tev blakus.

Mēs vairs nepaliksim vieni ar šo problēmu, bet lūgsim citu palīdzību un atbalstu saviem draugiem un ģimenei. Mēs neslēpsim to, kas notiek.

Mēs apsolām pretoties šādai Tavai uzvedībai:

1. …….
2. …….

Mēs nemēģinām Tevi pazemot vai kontrolēt. Mēs šo darām, jo mīlam Tevi un vēlamies darīt visu iespējamo, lai būtu labāki vecāki/aprūpētāji.

Paziņojuma nodošana bērnam

• Izvēlieties klusu brīdi
• Runājiet skaidri, mierīgi un nedraudīgi
• Ja Jūs esat divi un viens no Jums ir “maigākais” vecāks, ļaujiet šai personai veikt šo uzdevumu
• Lasiet paziņojumu
• Lūdziet kādu citu būt klāt kā lieciniekam, ja domājat, ka Jūsu bērns varētu reaģēt ar vardarbību
• Ja komunikācija starp Jums un Jūsu bērnu ir pilnībā pārtraukta, lūdziet kādu citu būt klāt, lai nolasītu paziņojumu
• Dodiet savam bērnam paziņojuma kopiju

Bērni var reaģēt:

• plēst papīru;
• kliegt;
• ņirgāties/pazemot/noniecināt;
• raudāt.

Saglabājiet mieru un spējiet ieturēt klusumu.

Jūs varat piefiksēt idejas par savu PAZIŅOJUMU bērnam un UZVEDĪBAS PRIORITIZĒŠANU PA GROZIEM zemāk šeit:

“Pasēdēšana”

Fiziski būt klātesošiem, nedraudīgi, mierpilni. Vecāki parāda savu klātbūtni, neeskalējot situāciju un nezaudējot kontroli. Vecāka klusums arī ir atbilde. Pasēdēšanas mērķis ir risināt vardarbīgu incidentu un parādīt bērnam, ka Jūs vairs nepieļausiet tādu uzvedību.

Pasēdēšana parasti notiek dažas stundas vai varbūt dienu vai divas pēc vardarbīga vai kontrolējoša uzvedības incidenta. Laiku, kad to darīt, izvēlas vecāks.

Soļi:

1. Esot divatā abiem vecākiem vai vienam vecākam, ienāciet bērna istabā, kad bērns ir tur. Apsēdieties ar skatu pret bērnu.

2. Vecāks var izteikties arī saistībā ar nepieņemamu uzvedību. „Mēs/Es vairs neesam gatavi paciest šādu uzvedību (aprakstiet nepieņemamo uzvedību). Mēs esam šeit, lai atrastu veidu, kā atrisināt problēmu. Mēs sēdēsim un gaidīsim, kamēr Tu ieteiksi risinājumu.”

3. Palieciet kluss un gaidiet.

4. Ja bērns neizsaka nevienu priekšlikumu, vecāks var teikt:  “Izskatās, ka mums vēl nav izdevies atrast risinājumu.”

5. Ja bērns kļūst vardarbīgs, neskatoties uz cita cilvēka klātbūtni ārpus istabas, vecāks var palūgt atbalsta personu ienākt istabā. Ļoti iespējams, ka tas novedīs pie vardarbības pārtraukšanas.

6. Palieciet sēžot klusībā, ja bērns atbild ar apsūdzībām („tā ir mana brāļa vaina!”), prasībām („ja Tu man nopirksi televizoru, es pārtraukšu!”) vai draudiem („es aizbēgšu!”).

NEĻAUJIET SEV IEPLŪST strīdā. Jūs varat teikt: „Tas nav risinājums” vai  “Tas nav pieņemami!”.

7. Paēdēšana beidzas tad, kad bērns izsaka priekšlikumu, ko vecāks uzskata par noderīgu. Apspriediet visus ieteikumus, izrādot atbalstu. Uzdot jautājumus, ja bērnam ir kādi labi ieteikumi.

Pasēdēšana var kļūt par nozīmīgu brīdi pārmaiņu procesā gan bērnam, gan vecākam. Bērns sāks pielāgoties jaunajai un negaidītajai situācijai. Arī vecāks sāks pierast pie jaunās situācijas – pie spējas palikt sava bērna klātbūtnē, nepievēršoties strīdam vai eskalējošam konfliktam. Šī pieredze pakāpeniski sāk mainīt vecāka domas par sevi kā par vecāku pozitīvā virzienā.

Attiecbu atjaunošana

Kad situācija ir bijusi sarežģīta ilgu laiku, kļūst grūti parādīt bērnam, cik ļoti Jūs viņu mīlat. Vecāki bieži uzskata, ka, ja viņi dara kaut ko labu savam bērnam, tas ir sliktas uzvedības atalgojums un padara situāciju vēl sliktāku. Kad viņi pērk bērnam kaut ko pēc tam, kad viņa uzvedība ir nedaudz uzlabojusies, bērns dažkārt reaģē, uzvedoties vēl sliktāk.

Rezultātā kļūst grūti atjaunot attiecības, jo šķiet, ka tās sastāv tikai no pārmetumiem, soda un strīdiem. Kā Jūs kādreiz varēsiet mainīt situāciju, ja Jūsu bērns nekad neuzvedas pietiekami labi, lai saņemtu atbalstu? Vecāki beigās sajūt, ka viņi vairs patiešām nemīl savu bērnu un nekad nesaņem iespēju darīt ko labu savam bērnam.

Risinājums ir atdalīt bērna uzvedību no atbalsta. Tāpēc „atbalsts” nav labākais vārds, lai aprakstītu to, ko Jūs mēģināt darīt; „izlīguma žests” ir labāks apraksts. Izlīgums nozīmē miera noslēgšanu, kad Jūs esat bijuši “karā” viens ar otru.

Kas ir izlīguma žests?

Izlīguma žests ir kaut kas neliels, ko Jūs darāt, lai parādītu, ka mīlat savu bērnu un vēlaties atjaunot attiecības.

Tas ir pagatavot vai iegādāties kādu nelielu kārumu, par kuru zināt, ka Jūsu bērns to mīl (piemēram, kādu sīkumiņu vai iecienītu ēdienu). Jūs varētu pastāstīt savam bērnam, ka esat pagatavojis kaut ko, par ko zināt, ka viņam tas patīk, un esat to atstājis ledusskapī vai skapī. Jūs varat salabot kaut ko, kas pieder Jūsu bērnam un ko viņš ir salauzis.

Neesat noraizējies vai nepārmetiet sev/bērnam, ja sākumā viņš nepieņem Jūsu žestus, vienkārši atkārtojiet procedūru.

Atcerieties!

Šie žesti nav saistīti ar jebkādu uzvedību. Tā nav atlīdzība. Jūs veicat šos žestus, jo mīlat savu bērnu un vēlaties atjaunot attiecības. Jūs veiksiet šos žestus neatkarīgi no tā, kā uzvedas Jūsu bērns. Žestam jābūt nelielam un ne dārgam. Nav svarīgi, ja Jūsu bērns nereaģē vai noraida Jūsu žestu.

Palīdzēt brāļiem un māsām pastāstīt savu stāstu

Citiem cilvēkiem pastāstīt par to, ka ir notikusi vardarbība, ir ļoti svarīgi un tas padara tikai ģimeni stiprāku. Var būt arī noderīgi pierakstīt pieredzes vai kā citādi tās fiksēt.

Brāļiem un māsām ir tiesības runāt par vardarbību un sagaidīt, ka viņu vecāki viņus atbalstīs un ieklausīsies tajā, ko viņi saka. Runāt un stāstīt par to, kas notiek, ir pareizi: tā nav „ziņošana” vai slepena rīcība.

Bērnam, kurš izturas vardarbīgi, jāpaskaidro, kā tas ietekmē viņa brāļus un/vai māsas. Vecākiem nevajadzētu iestāties vienā pusē, ja bērns saka, ka tā nav taisnība. Vecākiem jāpalielina uzraudzība un jābūt gataviem novērst vardarbību pret saviem bērniem.

Mēs iesakām par visiem vardarbības gadījumiem pēc iespējas ātrāk informēt vismaz vienu liecinieku ārpus ģimenes. Lūdziet šo liecinieku pastāstīt cietušajam brālim vai māsai un jaunietim, kurš izdarījis vardarbību, ka viņi zina par pēdējo incidentu un, ka viņi atbalstīs vecākus, lai novērstu turpmāku vardarbību.

Liecinieks arī informē cietušo bērnu, ka viņam nav jābūt vienam un ka liecinieks centīsies viņu aizsargāt (piemēram, paliekot kopā ar viņu, bieži sazinoties pa tālruni, jautājot, kā ir pagājusi diena, biežāk uzturoties mājās).

Vecākiem jābūt gataviem tam, ka jaunieši, kas izturas vardarbīgi, var pastiprināt savu vardarbīgo uzvedību vai aizbēgt, kad vardarbīgā uzvedība tiek atklāta vai par to sāk atklāti runāt.

Ja vecāki kļūst liecinieki kādam vardarbīgam incidentam starp saviem bērniem, viņiem nekavējoties jāšķir viņi un jāpiefiksē jaunā vardarbīgā incidenta detaļas. Ir vērtīgi sastādīt sarakstu ar vārdiem, iekļaujot jaunieša draugus, viņu vecākus un citas personas, kas ir svarīgas jaunietim. Pēc tam vecākiem jāpasaka savam dēlam vai meitai, ka visiem sarakstā minētajiem cilvēkiem tiks nodota informācija par vardarbības epizodi, ja atkārtosies kāda vardarbīga rīcība no jaunieša puses. Vecākiem vajadzētu izvairīties no jebkādām diskusijām par šo jautājumu, jo tas nav jautājums par to, kas ir pareizi vai nepareizi, bet gan par vardarbības apturēšanu.

Tomēr pat gadījumos, kad vardarbība vērsta pret citiem bērniem, vecākiem jāturpina izrādīt izlīguma žestus, lai parādītu bērnam, ka viņi no tā neatsakās un joprojām mīl.

Soļi vecākiem un atbalstītājiem

• Iztaujājiet brāli vai māsu, kurš/kura tika ievainots/-a, un detalizēti pierakstiet vardarbības incidentu.
• Dodiet brālim vai māsai atbalsta personu/tālruņu numurus, kur viņi var vērsties, ja jūt, ka nepieciešama palīdzība.
• Palieliniet vecāku klātbūtni un regulāri/katru dienu pārbaudiet, vai nav notikuši jauni incidenti.
• Informējiet vai parādiet ziņu par vardarbības fakta piefiksēšanu (un cilvēku sarakstu/atbalsta loks, kuri būs jāinformē, ja vardarbība atkārtosies) bērnam, kas veicis vardarbību.
• Ja atkārtota vardarbība ir notikusi, tad atbalsta loka personas atklāti komunicē ar jaunieti par viņa veikto vardarbību. Tas ir nepieciešams, lai jaunietis saprastu, ka viņi nepieņem vardarbību, bet turpinās sniegt atbalstu, cik vien iespējams.
• Ģimenes atbalsta personas sazinās ar citiem bērniem ģimenē (ja ir citi brāļi/māsas), un apliecina arī viņiem savu atbalstu.
• Vecāki veic izlīgšanas žestus tajā pašā dienā, kad noticis vardarbības incidents, lai apliecinātu savam bērnam, ka joprojām viņu mīl.
• Ja vardarbības situācijas atkārtojas, tās tiek fiksētas (piemēram, saraksta veidā). Kā pēdējais līdzeklis, ja vardarbība nebeidzas, ģimene vēršas ar palīdzību papildus iestādēs.

Vecāku klātbūtne bērnam atrodoties ārpus mājas

Jo lielāka iesaistīšanās Jūsu bērna dzīvē, jo vairāk tas var ierobežot viņu privātumu. Tomēr ir svarīgi mazināt antisociālu un riskantu uzvedību gadījumos, kad tā ir kļuvusi bīstama. Dažkārt nav iespējams būt klātesošam bērna dzīvē tik daudz, cik Jūs to vēlētos.

Iemesli kādēļ varētu būt grūtāk būt klātesošam bērna dzīvē: 

• viena vecāka ģimene;
• vecāki strādā garas stundas;
• vecākiem ir fiziskās vai psihiskās veselības saslimšanas;
• trūkst sociālā atbalsta;
• slepenība – izolē vecākus un bloķē potenciālo palīdzību;
• viens vecāks, kuram ir maz kontaktu vai ietekmes;
• ilgstošs konflikts starp vecākiem;
• vecāki, kuri nevēlas iesaistīties;
• vecāki, kuri padodas, jo jūtas vainīgi, žēlīgi vai satraukti.

Vecāku klātbūtni var palielināt:

• mēģināt atjaunot kontaktu, kad bērns izvairās no vecāku uzraudzības vai bēg;
• lieciet bērnam justies, ka Jūs precīzi zināt, kur viņš pavada savu laiku, un ka Jūs esat klāt, pat ja fiziski atrodaties tālu;
• rīkojoties tā, lai bērns saprastu: „Es esmu šeit! Es esmu tavs vecāks un palikšu tavs vecāks! Es nepadodos un neatsakos no tevis!”;
• nereaģēt uz bērna mēģinājumiem pārtraukt komunikāciju ar Jums ar eskalāciju (piemēram, aizcērtot durvis vai nerunāt);
• palieciet stingri pie sava lēmuma pretoties visām provokācijām un darīt visu iespējamo, lai saglabātu kontaktu un uzraudzību;
• atkārtojiet sev: „Mēs neļausimies provokācijai un nepadosimies!”.

Atcerēties:

• lūgt bērnam atgriezties mājās kopā ar Jums un paziņot, ka nesodīsiet viņus;
• izvairieties no argumentiem;
• izvairieties no jebkādas darbības, kas varētu izraisīt eskalāciju (piemēram, bērnu ar spēku ievietot automašīnā);
• sekojiet savam bērnam, cik ilgi vien iespējams;
• dažkārt sekojot savam bērnam mērķis nav atgriezt bērnu mājās, bet, lai parādītu savu mīlestību un stāvēt par savu lēmumu un uzraudzīt bērnu.

Rūpes par sevi

• Fiziskā veselība - Relaksācija/meditācija. Vingrojumi, pastaigas. Labs miegs. Hobiji.
• Mentālā veselība - Personīgās atbildības uzņemšanās. Pašcieņa, piederības sajūta. Rūpes par savām emocionālajām, psiholoģiskajām un drošības vajadzībām. Cieņa pret citiem. Humors un smiekli. Radošums. Pozitīvi pašatgādinājumi, piemēram: “Es esmu labs vecāks”, “Es nepadošos savam bērnam.”, “Viss uzlabosies.”
• Attiecības - Laba komunikācija. Empātija, klausīšanās. Problēmu un konfliktu risināšana. Runāšana ar partneri, draugiem, radiniekiem. Brīvprātīgais darbs. Nodarbinātība.
• Vērtības - Mērķa izjūta. “Ko man nozīmē būt vecākam?”

Ar ko sākt?

• Pavērojiet, kas notiek Jūsu mājās, un pajautājiet sev: „Kas īsti notiek?” Vai Jūs ar savu bērnu esat nonākuši situācijā, kas pakāpeniski saasinās un galu galā palielina vardarbības iespējamību? Jūs varbūt nevarat novērst agresīva incidenta sākšanos, bet vai ir kaut kas, ko Jūs varat darīt, lai mazinātu incidenta intensitāti vai ilgumu? Atcerieties, ka Jums nav “jāuzvar”!
• Padomājiet par savām problēmu risināšanas stratēģijām – kas Jums ir jādara, lai saglabātu mieru? Kas varētu Jums palīdzēt? Vai Jūs un kāds cits ģimenes loceklis varat sadarboties, lai atbalstītu viens otru un neļautu sevi ievilkt vardarbīgā strīdā? Atkārtojot tādu „mantru” kā „neļaujies provocēt”, Jūs varat pārvarēt grūtu situāciju un iegūt sev papildu laiku.
• Rīkojieties, kamēr situācija nav saasinājusies! Neuzskatiet, ka Jums ir jāreaģē uz izaicinošu uzvedību uzreiz (ja vien, protams, nav apdraudēta Jūsu vai citu cilvēku drošība). Ja jūtat, ka emocionālā temperatūra paaugstinās, varat vienkārši teikt: „Man nepatīk, kā tu ar mani runā, un es padomāšu, ko darīt”, un tad atvēlieties sev laiku, lai izplānotu savu reakciju.
• Pārtrauciet klusēt – sāciet runāt ar citiem uzticamiem pieaugušajiem par to, kas notiek Jūsu mājās. Atbalsta meklēšana nenozīmē, ka esat cietis neveiksmi vai, ka nododat atbildību citiem, tas ir solis ceļā uz to, lai atkal kļūtu par efektīvāku vecāku.
• Veiciet aktīvus pasākumus, lai atjaunotu savas attiecības ar bērnu. Darīt kaut ko labu vai mīļu viņiem nav atlīdzība par sliktu uzvedību, bet palielinās iespēju mainīt Jūsu savstarpējās attiecības. Žestiem jābūt nelieliem un personīgiem, piemēram, pagatavojiet viņu iecienītāko ēdienu, atstājiet viņiem kādu našķi ledusskapī, salabojiet kaut ko, ko viņi ir salauzuši. Neuztraucieties, ja sākumā žests tiek ignorēts vai noraidīts, jo izmaiņas radīs tieši dāvināšanas fakts.

Biežāk uzdotie vecāku jautājumi

Kā darbojas NVR?

Pakāpeniski tiek attīstīta pretošanās vardarbībai, pamatojoties uz vecāku pieredzi šajā procesā, atbalstu, ko viņi var saņemt, un viņu pieaugošo uzticēšanos. Darbības aizstāj runāšanu. Runāšana ir minimāla, un tā galvenokārt sastāv no paziņojumiem bērnam, ko izmanto, lai paziņotu, kāda veida rīcību vecāki veic un kāpēc.

Ir četras lietas, kad vecāki ar atbalstu kļūst aktīvi un spēcīgāki kā autoritātes:

• De-eskalācija - vecāki izstrādā riska pārvaldības stratēģijas, neiesaistoties neauglīgā cīņā par varu. Vecāki iemācās regulēt sevi un vairs negūst motivāciju no nelietderīgiem uzskatiem (“man nekavējoties jāpārņem kontrole pār savu bērnu”; “viņiem ir jāredz, kā tas patiesībā ir”), kas ir spiesti rīkoties karstās dusmās.
• Esošās kārtības laušana - pēc mēnešiem vai gadiem ilgas “staigāšanas uz pirkstgaliem” un sajūtas, ka vecākiem ir jāpakļaujas sava bērna prasībām, ja viņi vēlas uzturēt mieru ģimenē, vecāki iemācās stratēģiski pārkāpt noteikumus, ko viņu bērns ir noteicis ģimenei. Vecāki tiek atbalstīti, pārvarot savu tieksmi izvairīties no nepieciešamās rīcības baiļu vai kauna dēļ.
• Nevardarbīga rīcība - sekas un sods vairs nedarbojas. Vecāki palielina savu klātbūtni, rūpīgi plānojot, rīkojoties mājās un ārējā tām. Tas ir īpaši svarīgi, ja vecākiem ir jārīkojas, reaģējot uz agresīviem incidentiem, lai aizsargātu sevi un citus savus bērnus, izstrādājot preventīvu līdzekli pret turpmākām kaitīgām darbībām.
• Izlīgšanas žesti - daži žesti parāda jauniešiem, ka viņu ģimene par viņiem rūpējas. Tie palīdz vecākiem un bērniem vai jauniešiem savstarpēji sasaistīties ārpus agresijas. Uz šiem žestiem mēs skatāmies kā aiz “aiz dusmu plīvura”, lai atjaunotu dialogu starp vecāku un bērnu, kurā vecāks var rūpēties par jauniešu vajadzībām.

Vai NVR var izmantot tikai ģimenē?

Nē, NVR ir bijusi noderīga bērniem un jauniešiem, kas atrodas aprūpes iestādēs un skolās. Bieži vien agresīva uzvedība rodas gan skolā, gan mājās, un NVR praktiķi var iesaistīt skolotājus ar aprūpētājiem vai vecākiem kopīgā darbā, lai pārvarētu uzvedības grūtības.

Vai man ir jāiesaista citi mani bērni šajā procesā?

Citi ģimenes bērni, visticamāk, ir kļuvuši par upuriem, un bieži vien vecāki pilnībā nezina, kas notiek. Brāļi un māsas var ticēt, ka viņu vecāki ir bezspēcīgi, viņi var domāt, ka viņu vecākiem ir vienalga, vai viņi tiek ievainoti, viņi var nevēlēties apgrūtināt vai traucēt savus vecākus vai arī viņi var justies, ka tas, kas ar viņiem notiek, ir normāli, jo tas notiek tik ilgi. Parasti citus bērnus ietekmē veids, kā “viss griežas apkārt (ap vardarbīgo bērnu)”. NVR speciālists var ieteikt runāt ar vardarbīga jaunieša brāļiem un māsām, lai palīdzētu viņiem saprast, ko vecāki dara, lai pretotos vardarbībai, un atrast veidus, kā viņi var sazināties ar saviem vecākiem par jebkādu vardarbību, kas viņiem varētu rasties, tad tas kļūst par brāļu un māsu pašu pretestības un iespēju formu.

Ko nozīmē samazināta vecāku klātbūtne?

Vecāku klātbūtne nenozīmē pastāvīgu fizisku atrašanos jaunieša tuvumā. Tas nozīmē, ka Jūsu bērns “patur Jūs prātā, sirdī” kā vecākus atrodoties mājās, skolā un tad, kad ir kopā ar saviem vienaudžiem. Tas nozīmē arī to, ka kā vecāks esat informēts par sava bērna aktivitātēm.

Ja, piemēram, Jūs nezināt, kas ir Jūsu bērna draugi un ko viņi dara, viņi neuzskata, ka viņiem ir jāpaziņo Jums, kad viņi būs mājās vēlu naktī, tad Jūsu vecāku klātbūtne ir samazināta. Ja Jums nav kontroles pār to, cik skaļi Jūsu bērns spēlē mūziku Jūsu mājā, Jūs esat zaudējis daļu no savas mājas “teritorijas”. Ja Jūsu bērns “izslēdz Jūs” ikreiz, kad mēģināt ar viņiem runāt, Jūsu klātbūtne ir zema.

Es jūtos bezpalīdzīga, esmu izmēģinājusi visu, es to vairs nevaru izturēt. Vai kāds nevar viņu vienkārši paņemt un izārstēt?

Vecāki šajā situācijā gandrīz neizbēgami jūtas bezpalīdzīgi. Protams, Jūs vēlaties, lai profesionālis “pārņemtu” situācijas kontroli, ja uzskatāt, ka visas iespējas ir izsmeltas. Tomēr šī vēlme var vēl vairāk traucēt Jums: mēģinot panākt, lai bērni iet ģimenes terapijā, piedalās individuālajā terapijā vai zāļu lietošanā, viens no vecākiem var sākt vēl vienu emocionāli un fiziski nogurdinošu un bieži vien neauglīgu cīņu. NVR neprasa, lai jaunieši tajā piedalītos.

Patiesībā bieži vien ir daudz produktīvāk plānot jaunus soļus, lai izaicinātu kontrolējošo uzvedību, netraucējot jaunietim, kurš var mēģināt kontrolēt arī terapijas sesiju, vai veltot neauglīgus pūliņus, lai mēģinātu “tikt cauri” savam bērnam – Jūs jau esat to izmēģinājis neskaitāmās reizes paši.

Jūs droši vien atkal un atkal esat mēģinājuši uzlabot situāciju. Jūs bieži nonāksiet situācijā, kas ir pilnīgi paredzama, piemēram, kad Jūs mēģināt izskaidroties ar savu bērnu, daļa no Jums jau zina, ka tas tikai novedīs pie karsta strīda, ar sašķaidītiem priekšmetiem mājā, kliegšanu un varbūt pat fizisku vardarbību. Jūs esat ieslēgts atkārtotā, nelietderīgā modelī. Izmantojot NVR, Jūs rūpīgi izstrādāsiet “stratēģijas”, lai reaģētu uz kontrolējošo uzvedību, kas sākumā var šķist dīvaina un pretintuitīva, bet kas ļoti atšķiras no iepriekš parādītajām reakcijām. Tomēr tā nav “uzvedības pārvaldība” – tās ir stratēģijas miera veidošanai ģimenē un attiecību maiņai. Lai panāktu mieru, ir konstruktīvi jācīnās pret kaitīgu uzvedību, jāatsakās no kaitīgas uzvedības kontroles un jāsasniedz un jāsamierinās ar jauniešiem, lai atkal kļūtu par vecākiem, kas var rūpēties par sava bērna vajadzībām.

Šis process prasīs daudz laika. NVR nav viegls risinājums, un, lai tas būtu efektīvs, vecākiem ir aktīvi jāiesaistās. Šajā brīdī Jūs, iespējams, nejūtaties līdz galam iesaistīties spējīgi, jo esat noguruši no tik lielām nepatikšanām, kas bijušas līdz šim. Tomēr daudzi vecāki uzskata, ka viņu uzticība pretošanās procesam pieaug.

Rokasgrāmata vecākiem PDF formātā