Regulāra glikēmijas paškontrole

Pietiekoši bieža glikēmijas kontrole ir pilnīgi nepieciešama, lai atpazītu un novērstu hipo- un hiperglikēmiju, kā arī ketozes veidošanos. Biežāka glikēmijas kontrole nepieciešama pie blakus saslimšanām, dienas režīma izmaiņām, fiziskām aktivitātēm, jebkuras pašsajūtas pasliktināšanās. Bērniem un pusaudžiem ar 1.tipa diabētu viņu vecuma fizioloģisko un psiholoģisko īpatnību dēļ sasniegt optimālos glikēmijas mērķus var būt grūtāk nekā pieaugušajiem.

Regulāra glikēmijas paškontrole (glikozes noteikšana kapilārajās asinīs ar glikometru) ir būtiska diabēta ārstēšanas sastāvdaļa visiem bērniem ar cukura diabētu. 24 Saņemot intensīvu insulīna terapiju, nepieciešamas vismaz 4-5 glikēmijas paškontroles dienā, reizēm līdz 6-10 glikēmijas paškontrolēm dienā.(valsts patreiz apmaksā 4 glikēmijas paškontroles dienā, insulīna sūkņa lietotājiem 5 glikēmijas paškontroles dienā). Biežāka glikēmijas paškontrole ļauj precīzāk pieskaņot ēdienreizēm un fizisko aktivitāšu laikā nepieciešamo insulīna devu, ātrāk pamanīt un koriģēt hipo- un hiperglikēmijas un tādējādi sasniegt zemāku HbA1C rezultātu. Glikēmijas paškontrolei lieto glikometrus. Vēlams lietot pietiekoši augstas precizitātes glikometrus (95% mērījumu iekļaujas +/- 15 % references vērtības robežās). Vienkāršāk lietojami ir glikometri, kuri nav jākodē. Svarīgi zināt, kādās mērvienībās glikometrs rāda rezultātu (mmol/l vai mg%), jo tas būtiski ietekmē rezultātu interpretāciju.

Glikēmiju vēlams noteikt:

• Pirms ēdienreizēm;
• 2 stundas pēc ēšanas ēdienreizes insulīna devas efekta izvērtēšanai;
• Fizisko aktivitāšu laikā: pirms, ik 30-40 min. to laikā, uzreiz pēc un turpmāk vairāku stundu laikā atkārtoti vēlīno hipoglikēmiju identificēšanai;
• Pirms gulētiešanas, naktī, pēc pamošanās bazālās insulīna devas efekta izvērtēšanai;
• Pirms auto vadīšanas vai darba ar citiem potenciāli bīstamiem mehānismiem;
• Sajūtot hipoglikēmiju un tās ārstēšanas laikā;
• Blakus saslimšanu laikā Diabēta ārstēšanas rezultāti (glikēmijas rezultāti, insulīna un ogļhidrātu devas) jādokumentē papīra vai elektroniskajā dienasgrāmatā un regulāri jāizvērtē insulīna devas pielāgošanas nepieciešamība (pacients kopā ar vecākiem/aprūpētājiem, katrā bērnu endokrinologa vai diabēta apmācības vizītē).

Pastāvīgas glikozes noteikšanas ierīces (CGM) lietot ļoti ieteicams:

• Ja ir atkārtotas smagas hipoglikēmijas;
• Hipoglikēmiju nejušana;
• Pacients pats nespēj atpazīt hipoglikēmiju (kognitīvo vai neiroloģisko traucējumu dēļ).

Pastāvīgas vai intermitējošas glikozes noteikšanas ierīces (CGM) lietot vēlams:

• Pirmsskolas vecuma bērniem;
• Bērniem, kuri intensīvi vai profesionāli nodarbojas ar sportu;
• Bērniem ar stāvokļiem, kuri apgrūtina glikēmijas kontroli (anorexia nervosa, diabētiska gastroparēze, glikokortikoīdu terapija);
• Bērniem, kuriem saglabājas biežas hiperglikēmijas, neskatoties uz insulīna terapijas intensificēšanu un adekvātu diabēta aprūpi.