Epilepsijas diagnostikas principi

Elektroencefalogrāfija (EEG) ir izmeklējums, kura laikā pieraksta galvas smadzeņu elektrisko aktivitāti. Iegūtajās līknēs redzams ne vien tas, vai pacienta šūnas mēdz radīt nepareizus signālus, proti, vai bērnam ir epileptiskā aktivitāte, bet arī tas, cik izteikta un kādā lokalizācijā tā vērojama. Izmeklējuma laikā vērtē arī reakciju uz dziļu elpošanu (izprovocē absansus), mirgojošu gaismu, kā arī izmaiņas iemiegot.

EEG vienmēr vērtē kopā ar pacienta sūdzībām. Ja ir bijusi tipiska lēkme, pietiek ar atsevišķu epileptiformu pīķi vai vilni, lai droši pateiktu, ka ir epilepsija. Turpretī, ja izmeklējumu veic bērnam, kuram nekad nav bijušas lēkmes, epilepsijas diagnozi var noteikt tikai tad, ja ir atbilstošas sūdzības (mācību traucējumi, valodas attīstības aizture vai pat regress) un epileptiformā aktivitāte aizņem vairāk nekā pusi miega laika. Starp lēkmēm EEG var būt normāla arī pacientam ar epilepsiju. Šo izmeklējumu atkārto pēc nepieciešamības – atkarībā no lēkmju biežuma un rakstura un medikamentu devu maiņām.

Magnētiskā rezonanse (MR) ir attēldiagnostikas veids, kas palīdz noskaidrot, vai par epilepsijas lēkmēm atbildīgajā smadzeņu daļā ir kāds strukturāls bojājums. Lielai daļai pacientu MR rezultāti ir bez patoloģijas, proti, bojājumus neatrod, kamēr citiem atrod fokālas smadzeņu garozas attīstības anomālijas (nervu šūnas nepareizi izkārtojušās), audzēju vai arī kādai ģenētiskai vielmaiņas slimībai atbilstošas izmaiņas.

Ja plāno ķirurģisku operāciju, nepieciešamības gadījumā ārsts var nozīmēt arī šādus izmeklējumus:

• Pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET) izmanto smadzeņu audu vielmaiņas aktivitātes izvērtēšanai, lai atrastu perēkli gadījumos, kad MR nav redzamas strukturālas izmaiņas tajā smadzeņu garozas rajonā, kurā sākas lēkmes epileptiskā aktivitāte (noteikt šo rajonu ļauj lēkmes pirmie simptomi un EEG).
• Funkcionālo magnētisko rezonansi (fMR) pielieto, ja ir aizdomas, ka perēklis atrodas tuvu kādam nozīmīgam smadzeņu centram.
• Stereoelektroencefalogrāfiju (SEEG) veic, ja ir aizdomas, ka perēklis atrodas dziļumā, un tādēļ parastajā EEG nav iespējams pierakstīt lēkmes sākuma aktivitāti.
• Neiropsiholoģisko novērtēšanu izmanto ne tikai intelekta koeficienta noteikšanai, bet arī dažādu kognitīvo jomu detalizētai izvērtēšanai, lai saprastu, vai epileptiskais perēklis jau ir radījis specifiskus traucējumus (piemēram, vizuālās atmiņas pasliktināšanos), kā arī varētu objektīvāk salīdzināt bērna intelektuālās spējas pirms un pēc operācijas.
• Redzes lauka izvērtēšanu veic, ja ir aizdomas, ka perēklis un/vai ķirurģiskā iejaukšanās varētu skart redzes traktus vai centrus.