Gulēšana ar knupīti jeb māneklīti

Gulēšana ar knupīti

Ja bērns iemācās aizmigt ar knupīti, tad ir lielāka iespēja, ka, naktī pamostoties, kas ir dabīgs notikums, tas būs nepieciešams, lai atkal iemigtu. To sauc par aizmigšanas asociāciju – tas nozīmē, ka bērns miegu sasaista ar kādu konkrētu apstākli (šajā gadījumā – māneklīti), un bez tā ir ļoti grūti iemigt. Celšanās vienu vai divas reizes naktī, lai bērnam iedotu izkritušo knupīti, vēl nav tik apgrūtinoša, bet mošanās biežāk var kļūt par nopietnu pārbaudījumu vecākiem. Galu galā arī mammai un tētim ir nepieciešams miegs, lai normāli funkcionētu. Ja vēl nevēlaties atteikties no māneklīša, tad bērnam var iemācīt knupīti nakts vidū atrast pašam. Tas nenozīmē, ka bērns modīsies retāk, bet, iemācoties paņemt māneklīti, viņš vieglāk un ātrāk varēs arī pats aizmigt, turklāt vecākiem būs saldāks miegs.

Apmācību var sākt vecumā, kad bērns dienas laikā var knupīti satvert pirkstos, ielikt to mutē un arī piekārtot. Gultiņā ielieciet vairākus māneklīšus. Atcerieties – pie knupīšiem gultiņā nedrīkst būt piesieti nekādi striķīši, jo tas rada nosmakšanas risku! Kad bērns pamostas, ielieciet vienu knupīti bērna rokā, nevis mutē, bet pārējos pievirziet tuvāk. Pēc dažām naktīm nedodiet vairs neko rokā, bet virziet pārējos māneklīšus tuvāk, rosinot bērnu pašu tos paņemt.

Atteikšanās no knupīša naktī

Zīšanas reflekss mazuļiem sāk mazināties pēc sešu mēnešu vecuma, un no knupīša atteikties pavisam būtu labi līdz gada, vēlākais – pusotra gada vecumam. Ilgstoša un pārmērīga māneklīša lietošana ikdienā kavē mutes muskulatūras attīstību, kā arī veicina nepareiza sakodiena un žokļa deformācijas veidošanos. Nav vienas pareizas receptes, kā atteikties no knupīša. Liela nozīme ir bērna raksturam, vecumam un gatavības pakāpei. Šādu svarīgu soli nebūtu labi spert stresainā dzīves posmā, piemēram, uzsākot dārziņa gaitas. Dažām ģimenēm nepieciešama lēna, pakāpeniska pieeja, bet citiem to izdodas izdarīt ātri. Lai no māneklīša lietošanas atradinātos vienas, divu nakšu laikā, vecākiem nepieciešami stipri nervi. Bērnam knupītis ir pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa. Ja tas pēkšņi pazūd, tad skaļi pārdzīvojumi ir pilnīgi normāla emocionālā reakcija.

Turpmāk aprakstīti daži ieteikumi, kas var atvieglot šo soli:

• Samīļojiet bērnu! Mēģiniet novērst uzmanību ar ko citu, piemēram, košļājamām rotaļlietām vai mīļmantiņu;
• Pavisam labi, ja šim solim varat sagatavoties savlaicīgi. Vairākas nedēļas pirms atvadīšanās no māneklīša piestipriniet to pie nelielas sedziņas tā, lai māneklīti varētu viegli noņemt un sedziņu izmazgāt. Mērķis ir panākt, lai sedziņa sāktu asociēties ar tām pašām labajām sajūtām, kādas sniedz knupītis. Kad tas vienā vakarā „pēkšņi” pazudīs, sedziņa var sniegt mierinājumu;
• Lielākus bērnus var jau savlaicīgi pabrīdināt, ka konkrētās dienas vakarā knupīša vairs nebūs. Runājiet pietiekami bieži un tā, lai bērns saprastu. Kalendārā atzīmējiet lielo notikumu, un kopā ar bērnu varat katru dienu izsvītrot pagājušo dienu;
• Daži lielāki bērni vieglāk atvadītos no māneklīša, ja kopā ar vecākiem izdomātu un izrunātu, ka to varētu „uzdāvināt” pelītei, lācītim vai kaķītim, kuru bērniņiem arī vajag knupīti. Varat to iekārt koka zarā mežā (pēc tam, bērnam neredzot, knupīti savāciet) vai arī kopā ielikt aploksnē un „nosūtīt”;
• Lielākiem bērniem var pastāstīt par Knupīšu feju, kas tāpat kā Zobu feja bērnus apciemo naktī. Ja bērns zem spilvena paliek savu knupīti, tad viņa to paņem, bet vietā atstāj kādu dāvaniņu;
• Atradinoties no māneklīša lēnāk, pakāpeniski var nogriezt gumijoto daļu. Knupīti uzmanīgi pārbaudiet katru dienu. Ja redzat plaisas, tad to nedrīkst dot bērnam! Tas rada aizrīšanās risku.

Attēls