Epilepsijas medikamentozā terapija

Medikamentus piemeklē atkarībā no lēkmju veida. Šaura spektra pretepilepsijas medikamenti mazina fokālās lēkmes (epileptiska lēkme, kas sākas vienā galvas smadzeņu puslodē), bet var pasliktināt atsevišķus ģeneralizēto lēkmju (jau no paša sākuma lēkmē iesaistītas abas smadzeņu puslodes) veidus. Turpretī plaša spektra medikamenti ir droši un efektīvi ģeneralizētu lēkmju gadījumā, bet var būt mazāk efektīvi fokālu lēkmju gadījumā. Tomēr nozīme ir arī epilepsijas sindromam – pat ja kāda no lēkmēm ir bijusi fokāla, var gadīties, ka bērnam ir, piemēram, Dravetas sindroms, pie kura atsevišķi šaura spektra medikamenti situāciju pasliktinās.

Pretepilepsijas medikamentus vienmēr sāk lietot pakāpeniski, devu no pavisam mazas lēnām palielinot līdz mazākajai pietiekamajai vai augstākajai panesamajai. Tā kā ikvienam medikamentam var būt blaknes, šāda pakāpeniska devas pieaudzēšana mazina blakņu risku. Devu kāpina ik pēc 1–2 nedēļām, līdz tiek sasniegts efekts, tas ir, izzūd lēkmes. Tomēr lielā daļā gadījumu lēkmes uzreiz neizzūd, tāpēc pirmo medikamentu nākas kāpināt līdz teorētiskajai terapeitiskajai devai vai pat vēl augstāk. Ja devas kāpināšanas laikā novēro blaknes, kāpināšanu uz brīdi pārtrauc, ļaujot bērna organismam pierast pie sasniegtās devas, vai arī atgriežas pie iepriekšējās devas, kuru lietojot, nebija blakņu. Pēc dažām nedēļām blaknes var izzust un vajadzības gadījumā devas kāpināšanu var turpināt. Protams, taktika atkarīga gan no epilepsijas veida, gan no novēroto blakņu veida un smaguma.

Apmēram trešdaļai pacientu nepietiek ar pirmo medikamentu, lai pārtrauktu lēkmes. Tad pievieno otru medikamentu, atkal pakāpeniski kāpinot devu. Ja ir paredzēts pirmo medikamentu atcelt (jo nav bijis efekta), to dara pakāpeniski un tikai tad, kad otrais medikaments sasniedzis terapeitisko devu.

Salīdzinoši nelielai pacientu daļai nepieciešams pievienot vēl trešo medikamentu. Ar katru nākamo medikamentu samazinās iespēja, ka tas palīdzēs atbrīvoties no lēkmēm. Tomēr ir pierādīts, ka nākamā medikamenta pievienošana, ja arī šķietami tikai nedaudz samazina lēkmju biežumu, palīdz samazināt pēkšņas, neskaidra iemesla nāves risku epilepsijas pacientam (SUDEP).

Izredzes, ka izdosies pilnībā atbrīvoties no lēkmēm, lielā mērā atkarīgas no pareizā medikamenta izvēles, tomēr ļoti liela nozīme ir arī konkrētajam epilepsijas sindromam. Piemēram, absansu epilepsijas (sastingšana uz 10 sekundēm, var būt mirkšķināšana)  gadījumā ir cerība pilnībā pārtraukt lēkmes, turpretī ar tuberozo sklerozi (ģenētiska slimība) saistītas epilepsijas lēkmes daudz sliktāk padodas medikamentozai terapijai.

Brīdī, kad lēkmes izzūd, nedrīkst pēkšņi pārtraukt lietot pretepilepsijas medikamentus. Parasti jāgaida vismaz divus gadus no pēdējās lēkmes un, ja atkārtotie izmeklējumi nenorāda uz paaugstinātu risku, pakāpeniski var sākt mazināt medikamentus. Jo ilgāk tie lietoti, jo lēnāk un uzmanīgāk notiek pārtraukšana. Arī tad, ja terapija sākta pēc pirmās lēkmes, nedrīkst pārtraukt zāļu dzeršanu jau pēc pirmā iepakojuma izlietošanas, ja lēkmes it kā neatkārtojas. Ja strauji pārtrauc lietot medikamentu vai dara to pakāpeniski, bet pāragri, tas var izprovocēt lēkmju atgriešanos. Tādēļ jebkādu terapijas maiņu drīkst veikt tikai bērnu neirologa uzraudzībā.

Medikamentozās terapijas mērķis ir panākt, lai lēkmes būtu pēc iespējas retāk, kļūtu īsākas un vieglākas, proti, novērst smagu, ilgu, dzīvībai bīstamu lēkmju attīstību. Lielākajā daļā gadījumu izdodas pilnībā atbrīvoties no lēkmēm.