Pārlekt uz galveno saturu

Alerģija pret kukaiņu dzēlieniem

Alerģiju pret kukaiņu dzēlieniem sauc par plēvspārņu alerģiju (Hymenoptera – latīņu val.). Runa ir tikai par tiem kukaiņiem, kuri izdala indi: bitēm, lapsenēm, sirseņiem un kamenēm.

placeholder
Izveidots: 8. Novembris, 2021. gads
Atjaunots: 3. Augusts, 2022. gads

Vasaras laikā daudzi no mums saskaras ar kukaiņu dzēlieniem. Vairākumā gadījumu tas rezultējas ar vairākas stundas garām sāpēm un diskomfortu dzēliena vietā. Var pievienoties apsārtums, nieze, pietūkums dzēliena vietā. Tā ir normāla reakcija uz kukaiņu dzēlienu. Tomēr dažiem cilvēkiem ir alerģija pret kukaiņu indi, un reakcijas pēc dzēliena var būt daudz nopietnākas. Tādā gadījumā organismā veidojas antivielas imūnglobulīni E (IgE) pret kukaiņu indi, un katra indes deva izraisa alerģiskus simptomus, dažkārt pat anafilaksi, kas ir dzīvībai bīstama alerģiska reakcija, tieši tāpēc par to ir svarīgi sniegt informāciju un zināšanas iedzīvotājiem.

Vai visi kukaiņu dzēlieni var izraisīt anafilaktiskas reakcijas?

Visi kukaiņi, kuri dzēliena laikā ievada cilvēka organismā indi, var būt anafilaktiskas reakcijas izraisītāji. Latvijā visbiežāk tās ir lapsenes (Vespula – latīņu val.) un bites (Apis mellifera – latīņu val.), bet var būt arī kamenes un sirseņi. Anafilakse nevar attīstīties, piemēram, no odu kodumiem, jo odi neizdala indi. Taisnība, no odu kodumiem var būt izteikta lokāla tūska, nieze, apsārtums, pat nātrene ap koduma vietu, bet visi šie simptomi lokalizējas tikai ap skarto vietu. Šajā gadījumā sistēmiska reakcija nevar attīstīties.

Atšķirības starp lapsenēm un bitēm

Lapsenes un bites atšķiras vizuāli, pēc rakstura un “diētas” izvēles, katrai ir arī savas dzēliena īpatnības.

Bites parasti ir draudzīgas, tām uz pūkaina ķermeņa ir melnas vai brūnas strīpas, ķermeņa forma ir ieapaļa, neliela, tikai 0,8–2,5 cm gara. Bites vāc ziedputekšņus un nektāru no ziediem, tāpēc vasarā tās vieglāk sastapt pļavās. Bišu aktivitātes sezona sākas pavasarī, sākoties ziedputekšņu sezonai, un beidzas rudenī. Bite dzeļ tikai vienu reizi un atstāj ādā dzeloni. Ar bites dzēlienu cilvēka organismā iekļūst ap 50 mkg indes. Bites dzeloni atstāj zem ādas, kur tas turpina izdalīt indi vēl minūti. Jo ātrāk izņem ārā bites dzeloni, jo mazāk indes iekļūst organismā. Jābūt uzmanīgiem, jo, saspiežot dzeloni, paātrinās indes iekļūšana organismā un pastiprinās sāpes dzēliena vietā. Vislabāk dzeloni izņemt ar pinceti. Tiklīdz ir izņemts dzelonis, samazinās sāpes.

Lapsenes ir daudz agresīvākas par bitēm – pat nelielai provokācijai no cilvēka puses var sekot dzēliens. Lapsenēm ir līdz 2 cm iegarens, gluds ķermenis ar šauru jostasvietu un dzeltenmelnu zīmējumu. Lapsenes vislabprātāk uzturas tur, kur ir saldi dzērieni, pārtika un ēdienu atliekas. Lapsenes var dzelt atkārtoti, un indes daudzums, salīdzinot ar bitēm, ir mazāks – 2–15 mkg vienā reizē. Lapsenes dzeloni neatstāj, dzēliena vietā paliek tikai neliels caurums. Brūcei jāuzliek auksta komprese. Pietūkums mazināsies pakāpeniski, arī nākamajā dienā pietūkums vēl var saglabāties. Lapsenes ir aktīvas, sākot no marta, to aktivitāte samazinās augustā, bet sastapt tās var līdz pat oktobrim.

Simptomu apraksts

Uzsākot sarunu par plēvspārņu alerģiju biežumu un terapiju, būtiski tikt skaidrībā ar terminoloģiju.
Nelielas lokālas reakcijas pēc dzēliena ir normālas un neprasa papildu izmeklēšanu. Tomēr, ja lokāla reakcija ir ar niezi, pietūkumu, hiperēmiju (asiņu pārpilnība kādā audu apvidū), un tās diametrs pārsniedz 10 centimetrus ar simptomu pīķi 24–48 stundas pēc dzēliena, tad šo reakciju sauc par lielu lokālu reakciju (LLR) (large local reaction – angļu val.).

Sistēmiska reakcija (SR) parasti attīstās dažas minūtes pēc dzēliena. Simptomi var būt viegli, piemēram, nātrene, vai smagi, piemēram, samaņas zudums, ja iesaistīta kardiovaskulārā sistēma. Hipotensija jeb pazemināts arteriālais asinsspiediens ir smagas reakcijas pazīme, kurai parasti pievienojas respiratori un ādas simptomi. Tomēr hipotensija var būt arī vienīgais simptoms plēvspārņu alerģijas gadījumā. Fatāli gadījumi ir reti, bet uzsver arī to, ka tie nav pietiekami atpazīti. Literatūrā apraksta, ka nāve plēvspārņu anafilakses gadījumā iestājas ātri – 10–15 minūšu laikā pēc dzēliena.
Ja pacientam bijusi LLR, risks SR attīstībai ir diezgan zems – tikai 5–15%. Tas neatšķiras bērnu un pieaugušo populācijā. Citi dati apgalvo, ka LLR nepalielina SR iespējamību nākamā dzēliena laikā. SR iedala trīs grupās: viegla, vidēji smaga un smaga:

  • Pie vieglas SR attīstās ādas nieze, nātrene, eritēma (koši sarkani vai zilgansarkani plankumi), viegla angioedēma (nātrenei līdzīga alerģiska ādas slimība ar izteiktāku tūsku, kas skar arī zemādas slāni), rinīts jeb iesnas, konjunktivīts (acu gļotādas iekaisums).
  • Vidēji smagas SR gadījumā var būt viegla astma, vidēji smaga angioedēma, sāpes vēderā, vemšana, diareja jeb caureja, viegli un pārejoši hipotensijas simptomi (vieglas galvassāpes, reibonis).
  • Smagas SR gadījumā attīstās apgrūtināta elpošana (astma, balsenes tūska), hipotensija, samaņas zudums, retāk urīna un fēču nesaturēšana, krampji, redzes traucējumi.

Simptomu saraksts

Pietūkums
Nātrene
Samaņas zudums
Hipotensija
Konjunktivīts
Sāpes vēderā

Izmeklējumi

Pirmais solis diagnostikā ir anamnēzes ievākšana. Svarīgi atšķirt “vainīgo” kukaini, pēc kura dzēliena notikusi nelabvēlīgā reakcija pret indi. Bites un lapsenes var atšķirt pēc iepriekš minētajām pazīmēm. Tomēr ne vienmēr pacients var nosaukt, precīzi kāds kukainis viņam iedzēla, tāpat pastāv liela iespējamība, ka cilvēki tos sajauc. Veiksmīgāk un precīzāk tikt pie diagnozes palīdzēs izmeklēšana pret abiem kukaiņu veidiem.

Jāatceras, ka lokālas reakcijas gadījumā papildu izmeklēšana nav nepieciešama, jo risks attīstīties SR pēc LLR ir mazāks par 10%.
Pēc anamnēzes datu ievākšanas seko papildu izmeklējumi: specifisko IgE noteikšana pret bišu vai lapseņu indi un/vai ādas testi.
Molekulāra diagnostika ir svarīga, lai nozīmētu precīzu imūnterapiju pret lapseni vai biti. Dažiem alergēniem ir krusteniskas reakcijas, savukārt citi ir specifiski tikai konkrētai kukaiņu sugai. Svarīgi atrast antivielas pret galveno jeb primāro molekulāro alergēnu, kurš norāda uz alergēna izcelsmi (bišu vai lapseņu indi). Šī atradne palīdz precīzi izvēlēties imūnterapiju, kas ir vienīgā metode, kura izmaina imūno atbildi pret alergēnu, kā rezultātā pakāpeniski izzūd alerģija pret kukaiņu indi.

Iespējamo izmeklējumu saraksts

Anamnēze
Specifiskās IgE antivielas

Ārstniecība

Būtiski atšķirt, vai pacientam pēc dzēliena attīstījusies lokāla vai sistēmiska reakcija. Ja pacientam ir lokāla reakcija, tad svarīgi veikt trīs soļus: pēc iespējas ātrāk izvilkt dzeloni (bites dzēliena gadījumā), uzlikt aukstu kompresi un pacelt skarto vietu augstāk. Jo ātrāk izvelk dzeloni, jo mazāks indes daudzums iekļūs organismā, līdz ar to būs mazākas lokālas izpausmes: apsārtums, nieze, pietūkums un sāpes. Iekšķīgi var lietot antihistamīna līdzekļus atbilstoši instrukcijā norādītām devām. Dzēliena vietu var apstrādāt ar antihistamīnus saturošu krēmu. Lokālas reakcijas gadījumā nepatīkamās izpausmes turpināsies no dažām stundām līdz dienām.

Ja pacientam attīstās sistēmiska reakcija, nekavējoties jāvēršas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā. Pirmās izvēles medikaments šādu reakciju kupēšanai ir adrenalīns.

Pacientiem, kuriem jau ir bijusi SR plēvspārņu alerģija, adrenalīna autoinjektoram (“EpiPen”) sezonas laikā vienmēr jābūt līdzi, jo plēvspārņu alerģijas gadījumā nav iespējama 100% izvairīšanās no alergēna, tomēr ir jāievēro arī profilakses pasākumi.
Jebkura ārsta uzdevums ir atpazīt un nosūtīt pie alergologa pacientus, kuriem bijušas SR pēc plēvspārņu dzēlieniem. Alergologa vizītes laikā šie pacienti tiek apmācīti adrenalīna autoinjektora lietošanā, saņem rīcības plānu anafilakses jeb SR gadījumā, kā arī tiek veikti izmeklējumi un iespēju gadījumā ārstēšana – imūnterapija.

Dažiem pacientiem plēvspārņu alerģijas gadījumā tiek izmantota alergēnspecifiska imūnterapija. Tā ilgst vismaz trīs gadus, sastāv no kāpināšanas fāzes, kuras laikā tiek pakāpeniski palielināta medikamenta deva, un uzturošās fāzes, kad pacients saņem vienu un to pašu devu ilgstoši, lai izveidotu toleranci pret alergēnu.

Plēvspārņu alerģija ir nopietna diagnoze, kura var izvērsties par dzīvībai bīstamu stāvokli. Mūsdienās alerģiju pret plēvspārņiem var veiksmīgi ārstēt ar imūnterapijas palīdzību.

Ārstniecības un rehabilitācijas metožu saraksts

Medikamentoza terapija
Aukstuma aplikācijas

Cēloņi

Plēvspārņu alerģija bērniem
Bērniem no SR biežāk sastop ādas izpausmes, pieaugušo vecumā – kardiorespiratoras izpausmes.
Bērniem ar atopiju parasti nav paaugstināts plēvspārņu alerģijas risks, arī pārtikas alerģija nav riska faktors plēvspārņu alerģijas attīstībai. Visbiežāk bērniem pēc insektu dzēliena novēro LLR izpausmes, tas nozīmē, ka papildu izmeklējumi nav vajadzīgi. Ja bērnam attīstās SR kā plēvspārņu alerģijas izpausme, tad tā parasti ir ādas forma.

Pieaugušajiem nozīmīgākie anafilakses ierosinātāji ir insektu kodumi.

Anafilakses biežākais iemesls ir tieši plēvspārņu alerģija. Dati rāda, ka ceturtdaļa no atpazīto anafilakšu gadījumu ir plēvspārņu alerģija. Sensibilizācija jeb jutība pret plēvspārņu indi pieaugušo populācijā svārstās no 9,3% līdz 38,7%. LLR sastop 2,4–26,4%, bet SR – 0,3–7,5%. Datu dažādību skaidro ģeogrāfiskā lokalizācija, datu apstrādes tehnikas un anafilakses definīcijas.
Biškopju ģimenēs sensibilizācijas biežums ir lielāks, tie ir 30–60%. LLR novēro 9–31% gadījumu, bet SR biežums ir 14–32%.
Plēvspārņu alerģijas dēļ katru gadu Eiropā un ASV nāve iestājas 0,03–0,48 no 100000 iedzīvotājiem. Fatālas reakcijas bērniem sastopamas ļoti reti. Risks attīstīties fatālai reakcijai vairāk raksturīgs cilvēkiem ar paaugstinātu bazālo seruma triptāzes līmeni un cilvēkiem ar kardiorespiratorām blakusslimībām.

Profilakse

Alergēna izslēgšana plēvspārņu alerģijas gadījumā nav iespējama, var tikai ievērot profilaktiskus pasākumus, lai samazinātu kontaktu ar kukaiņiem, un līdz ar to arī dzēliena risku:

  • Izvairieties no spilgtas krāsas apģērbu valkāšanas, it īpaši ar ziedu apdruku, un smaržu lietošanas;
  • Valkājiet apģērbu ar garām piedurknēm, garās bikses un slēgtus apavus. Izmantojiet cepuri. Nestaigājiet basām kājām;
  • Lietojiet kukaiņu atbaidīšanas līdzekli;
  • Izvairieties no saldu dzērienu lietošanas un ēšanas ārā;
  • Pievērsiet uzmanību vietām, kur gribat apsēsties vai apgulties ārā;
  • Ņemiet vērā, ka augļu dārzos, pļavās, biškopībās kukaiņu daudzums ir lielāks. Pastaigas šajās vietās palielina risku saskarties ar bitēm vai lapsenēm;
  • Nemēģiniet nosist bites vai lapsenes, tādā veidā jūs palielināt dzēliena iespējamību. Ja blakus parādās kukainis, saglabājiet mieru, nedzeniet kukaini prom un atstājiet šo vietu, līdz kukainis nomaina lokalizāciju;
  • Braukšanas laikā turiet aizvērtus mašīnas logus.

Speciālisti, pie kā vērsties

Alergologs sniegs visu nepieciešamu informāciju par vajadzīgajiem medikamentiem, kas palīdzēs uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, sniedzot drošākus dzīves apstākļus. Noteikti alerģiju pret bitēm vai lapsenēm nevajadzētu ignorēt, jo nākamā reakcija var atšķirties no iepriekšējās, tāpēc ir svarīgi, lai pacientam ir izskaidrots rīcības plāns, ko darīt konkrētā situācijā.

Ārstu specialitātes

Informatīvie materiāli

Insekta kodums

Vairumā gadījumi, ja iekodis kukainis, uztraukumam nav pamata. Koduma vieta var būt apsārtusi, pietūkusi ar nelielu niezes sajūtu.

 

M. T. Krishna, P. W. Ewan, L. Diwakar. Diagnosis and management of hymenoptera venom allergy: British Society for Allergy and Clinical Immunology (BSACI) guideline. Clinical & Experimental Allergy, 41, 1201–1220.

Thilo Jakob, David Rafei-Shamsabadi, Edzard Spillner. Diagnostics in Hymenoptera venom allergy: current concepts and developments with special focus on molecular allergy diagnostics. Allergo J Int (2017) 26:93–105.