Ērču encefalīts

Ērču encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinīs, un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss galvenokārt atrodas siekalu dziedzeros un siekalās. Putni un lielāki dzīvnieki spēj pārnest inficētas ērces lielos attālumos. Ērču encefalīta endēmiskie rajoni lokalizējas noteiktos apgabalos Centrāleiropā, Baltijas valstīs u.c.

Ērču encefalīts var būt nāvējošs vai izraisīt invaliditāti. Īpaši grūti prognozējamas saslimšanas sekas ir bērniem, jo bērnu nervu sistēma ir tikai attīstības stadijā. Sekas pēc pārslimošanas visbiežāk būs sastopamas pie nopietnām neiroloģiskām problēmām – meningīta, meningoencefalīta. Tās ir parēzes, muskuļu hipotrofijas, atrofijas, rīšanas traucējumi, kraniālo nervu parēzes, elpošanas traucējumi, fiziskās attīstības aizture, postinfekciozā encefalopātija. No tām visbiežākā ir postinfekcioza encefalopātija, kas izpaužas kā galvassāpes, atmiņas traucējumi, emocionālā labilitāte, miega traucējumi, koncentrēšanās grūtības, nogurums, koordinācijas traucējumi u.c.

Latvijā  viegla slimības gaita sastopama 70 % no visiem ērču encefalīta izraisītā meningīta gadījumiem; vidēji smaga gaita — 25 % no visiem meningīta gadījumiem, 57 % no meningoencefalītiem; smaga gaita — 43 % no visiem meningoencefalītiem, kā arī mielītu un radikulītu gadījumā. Nāves gadījumi novēroti visās ērču encefalīta CNS klīnisko formu grupās, arī pacientiem ar meningītu. Neskatoties uz 2006. gadā veiksmīgi uzsākto vakcinācijas plānu pret ērču encefalītu bērniem endēmiskajās teritorijās, Latvija joprojām ierindojas starp ērču encefalīta endēmiskākajām valstīm Eiropā.