Pārlekt uz galveno saturu

Veicināt bērna saskarsmes un komunikācijas spēju attīstību jeb klīniskā psihologa loma autisma diagnosticēšanā un ārstēšanā

Klīniskā psiholoģe Zane Kronberga atklāj, kādas ir autiskā spektra traucējumu pazīmes, kā tās var identificēt un kā var palīdzēt klīniskais psihologs.

Attēls
Klīniskais psihologs autismā
Izveidots: 21. septembris, 2022. gads
Atjaunots: 27. septembris, 2022. gads

“Man nav svarīgākais bērnam noteikt diagnozi, bet gan saprast, kāds viņš un kā es viņam varu palīdzēt,” skaidro klīniskā psiholoģe Zane Kronberga. Psiholoģe atkal un atkal uzsver, ka vecākiem nevajag kautrēties meklēt palīdzību pie speciālistiem, jo tādā veidā viņi palīdzēs gan sev, gan bērnam.

“Psihologus bieži jauc ar psihiatriem vai psihoterapeitiem. Psihologs ir vienīgais, kurš veic indivīda psiholoģisko izpēti ar speciāli veidotiem testiem,” skaidro klīniskā psiholoģe Zane Kronberga. Viņa norāda, ka saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem, diagnozi 'autisms' uzstāda ārsts, parasti bērnu psihiatrs, taču, lai to izdarītu, var būt nepieciešams veikt dažādus izmeklējumus. Psihologs ir viens no speciālistiem, kuru, visticamāk, vecākiem ar bērniem, kuriem ir aizdomas par autiskā spektra traucējumiem, vajadzēs apmeklēt.

Psiholoģisko testu ir ļoti daudz, ir specifiski testi, kas paredzēti, lai izvērtētu, vai bērnam (dažkārt arī pieaugušajam) ir autiskā spektra traucējumu pazīmes. Tāpat psihologs izvērtē bērna intelektuālo attīstību. Autiskā spektra traucējumi ir saistīti ar sociālo un komunikācijas prasmju problēmām, taču vienlaikus bērniem ar autismu var būt arī intelektuālās attīstības traucējumi, vai tieši pretēji – tie var būt ļoti apdāvināti bērni. “Var būt, ka bērns ir ļoti talantīgs un apdāvināts, un viņa intelektuālā attīstība var pārsniegt viņa vecumu,” skaidro psiholoģe.

Tāpat viņa norāda, ka psihologam ir ļoti nozīmīga loma bērna emocionālo grūtību identificēšanā. “Arī bērniem un pusaudžiem ar autismu var būt depresija, paaugstināta trauksme vai citas emocionālas grūtības,” stāsta Kronberga. Visas izvērtēšanas ir ļoti būtiskas, lai saprastu un novērtētu, kāda veida palīdzība bērnam ir nepieciešama.

Psiholoģe uzsver, ka ir ļoti svarīgi identificēt vājās un stiprās puses bērnam, taču ne tādēļ, lai "ieliktu bērnu diagnozes rāmī". “Jo mēs precīzāk zināsim bērna stiprās un vājās puses, jo labāk spēsim saprast, kā organizēt palīdzību,” uzsver psiholoģe, "izpēte parādīs, uz ko mēs varam balstīties, lai pēc iespējas labāk un efektīvāk sniegtu bērnam palīdzību".

“Taču psihologs ne tikai diagnosticē, viņš palīdz arī attīstīt, piemēram, saskarsmes un komunikācijas prasmes,” skaidro Kronberga. Viņa norāda, ka vairumā gadījumu tās ir apgūstamas prasmes, un psihologs palīdz to izdarīt. Īpaši efektīvas ir saskarsmes treniņu grupas, kurās bērni mācās kopā spēlēties, draudzēties, risināt konfliktus, atpazīt savas un citu emocijas. Tāpat psihologs var būt kā balsts vecākiem, jo audzināt bērnus ar autismu mēdz būt emocionāli grūti un nogurdinoši. Psihologs var palīdzēt vecākiem arī vairāk uzzināt par autismu, lai labāk saprastu savu bērnu, atrastu risinājumus ikdienas dzīves uzlabošanai, problēmu risināšanai, bērna uzvedības korekcijai. Psihologi vada arī vecāku atbalsta grupas.

Speciāliste norāda, ka autiskā spektra traucējumu pazīmes ir dažādas, un tās atšķiras pa vecumposmiem. “Autismu var diagnosticēt, sākot no 12 mēnešu vecuma,” atklāj psiholoģe. Var novērot, ka bērnam iztrūkst viņa vecumam atbilstošas saskarsmes un komunikācijas prasmes. Piemēram, mazulis izvairās no acu kontakta vai neskatās acīs, nemēģina imitēt skaņas vai kustības, kuras dara citi vienaudži vai vecāki. Tāpat ļoti bieži sastopama pazīme ir problēmas ar valodu – vēl divu vai trīs gadu vecumā bērns nerunā.

“Pazīme, kas norāda, ka ir noteikti jāmeklē palīdzība, ir regress,” skaidro Kronberga. Noteikti jākonsultējas ar speciālistu, ja vecāki novēro, ka bērns zaudē jau apgūtas prasmes – pārstāj runāt vārdiņus, kurus jau zināja, nedara ko iepriekš mācītu utt.

Tāpat psiholoģe norāda, ka nereti bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir novērojamas spēlēšanās īpatnības: “Parasti bērni no 2–3 gadu vecuma ar mantiņām spēlējas pēc to funkcijām, piemēram, brauc ar mašīnu, kā arī pakāpeniski attīsta aizvien plašākas iztēlošanās spēles. Piemēram, mašīna brauc dzēst ugunsgrēku, lelles iet pie ārsta u.tml. Savukārt bērni ar autiskā spektra traucējumiem var ilgstoši atkārtot vienveidīgas darbības – piemēram, griezt mašīnai riteņus vai likt lietas taisnās rindās."

Viņa skaidro, ka autiskais spektrs ir ļoti plašs, un līdz ar to arī pazīmes var būt ļoti dažādas. “Piemēram, augsti funkcionējošā autisma gadījumā attīstība kopumā var būt pilnīgi normāla, taču var novērot ļoti šauras un padziļinātas intereses,” pauž psiholoģe. Tas var būt piecgadnieks, kurš nespēlējas ar mantiņām, bet mācās putnu nosaukumus latīņu valodā vai kolekcionē 15. maršruta trolejbusu sērijas numurus utt.

Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem var būt lielas grūtības iemācīties saskarsmes prasmes, kuras citiem var likties pašsaprotamas, piemēram, ievērot savu kārtu vai saprast, kā citi jūtas. “Viņi varbūt ļoti cenšas to iemācīties, bet tas var neizdoties, jo viņu smadzenes sociālo informāciju apstrādā vājāk un citādāk nekā citiem,” pauž Kronberga. Tajā pašā laikā speciāliste kliedē mītu, ka bērni ar autismu vienmēr ir noslēgti vai nedraudzīgi, - visbiežāk viņiem vienkārši trūkst spēju un izpratnes, kā komunicēt vai veidot attiecības ar līdzcilvēkiem.

Speciāliste skaidro, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem jebkura no sensorajām maņām var būt saasināta vai pavājināta, proti, bērns jau fiziskā līmenī redz, dzird, sajūt, sagaršo vai satausta pasauli citādāk nekā pārējie. “Piemēram, skaļas skaņas var izraisīt reālas sāpes ausīs vai galvassāpes; bērniem ar paaugstinātu ādas jutību pieskārieni var izraisīt sāpes,” bilst Kronberga. Bērns var justies ļoti noguris vai pārslogots, pūloties vienlaikus tikt galā gan ar nogurdinošām sensorajām sajūtām, gan ar grūti izprotamām sociālajām situācijām. “Var pamēģināt iztēloties, kā ir, piemēram, iekāpt sabiedriskajā transportā un jūs nevarat saprast, kā jūtas cilvēki jums apkārt, jo jūs to vienkārši nevarat nolasīt,” pauž speciāliste.

Viņa arī skaidro, ka bērna ikdienu var padarīt vieglāku dažādos veidos – arī tas atkarīgs no konkrētā bērna īpatnībām. “Ja bērnam ir saasināta sensorā uztvere, tad jācenšas viņu pasargāt no sensorās pārslodzes – jādod viņam iespēja atpūsties klusumā,” norāda Kronberga. Tāpat viņa uzsver, ka ar bērniem ar autismu ir jārunā ļoti konkrēti un bez aplinkiem – ja grib, lai bērns kaut ko izdara vai pārstāj darīt, ir konkrēti jāuzrunā un jāsaka, jo viņš nesapratīs, ja ar viņu "runās caur puķēm".

“Bērns ļoti daudz iegūs, ja viņu uzslavēs par pareizu rīcību, jo bērni caur to mācās,” skaidro psiholoģe. Visticamāk, viņš neiemācīsies neko, ja viņu nobārs, taču sniedzot pozitīvu atgriezenisko saiti, viņš sapratīs, ka viņa rīcība ir bijusi pozitīva un to paturēs prātā.

Viņa arī bilst, ka ļoti svarīgi ir apzināties, ka tas, ko ikdienā nereti uzskata par bērnu dusmu lēkmēm, patiesībā ir baiļu vai sāpju lēkmes. “Piemēram, par bērnu, kas lieveikalā nokrīt gar zemi un bļauj, cilvēki var padomāt, ka viņš ir dusmīgs, bet daļā gadījumu viņš, iespējams, ir nobijies no kāda trokšņa vai garāmgājēja, vai viņš vienkārši ir pārguris no sensorās un emocionālās pārslodzes,” skaidro Kronberga. Pieejot attiecīgajai situācijai ar izpratni, iespējams palīdzēt bērnam daudz labāk un efektīvāk.

Psiholoģe norāda, ka vecākiem nevajadzētu bažīties, pie kura speciālista vai ārsta vērsties sākumā. “Ja tas būs kvalificēts speciālists, tad viņš varēs vecākiem rekomendēt, pie kā viņiem vajadzētu griezties tālāk,” norāda psiholoģe. Ja vecāks baidās vai neizprot katra speciālista profesijas specifiku, viņš var arī droši sākumā vērsties pie ģimenes ārsta, un viņš izskaidros, kur un pie kā vecākam būtu jāvēršas.

Speciāliste arī norāda, ka, gatavojoties vizītei pie psihologa, ir svarīgi, lai vecāki paši pastāstītu, kas ir tās lietas vai problēmas, kur nepieciešama palīdzība. Reizēm vecāki atnāk un saka: “Man vajag tikai izziņu bērnudārzam”. Taču izziņa neārstē. Izziņa arī nerisina problēmas, ja bērnudārzā tādas ir radušās. Droši pārrunājiet visu, par ko ir bažas, jo tad būs iespēja kopā izdomāt, kā palīdzēt. Psiholoģiskās izpētes un konsultēšanas mērķis ir uzlabot bērna un ģimenes ikdienu, padarīt dzīvi labāku.

Labā ziņa ir tā, ka pat ļoti smagās un sarežģītās situācijās dzīves kvalitāti ir iespējams uzlabot.

Saistītās ārstu specialitātes

Tēma

Atsauces

Materiālu sagatavojis Bērnu slimnīcas fonds ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.