Sāpju sindromi

Hronisks plašs sāpju sindroms (t.s. juvenilās fibromialģijas sindroms)

Fibromialģija ir slimība, kam raksturīgas ilgstošas, plaši izplatītas muskuļu un skeleta sāpes, kas skar augšējās un apakšējās ekstremitātes, kā arī muguru, vēderu, krūtis, kaklu un/vai žokli vismaz 3 mēnešu garumā. 

Uz diagnozi norāda sāpes 3 ķermeņa daļās, kas ir ilgākas par 3 mēnešiem papildus  ar dažādu pakāpju nogurumu, nepilnvērtīgu miegu un kognitīvo spēju traucējumiem.

Svarīgākā un efektīvākā ārstēšanas pieeja ir intensīva fiziska slodze. Papildus vēlams sākt kognitīvi-biheiviorālo terapiju individuāli vai grupā. Ļoti svarīgi sakārtot miega režīmu.

Kompleksais reģionālais sāpju sindroms, 1. tips

Stipras sāpes kājās vai rokās, kas bieži vien ir saistītas ar ādas izmaiņām un kuru cēlonis nav zināms.

Sūdzību un klīnisko izmeklējumu kombinācija palīdz noteikt diagnozi, izslēdzot citu slimību iespējamību.

Vislabākā pieeja šīs slimības ārstēšanā ir ārstnieciskās vingrošanas programma fizioterapeita uzraudzībā.

Eritromelalģija

Slimībai raksturīga dedzinoša sajūta, ar apsārtumu, pietūkumu un sildošu sajūtu pēdā vai retākos gadījumos – rokās.

Izvairīšanās no karstuma un smagām slodzēm ir visefektīvākais slimības kontrolēšanas mehānisms. Sāpju mazināšanai iespējams izmantot dažādus medikamentus: pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus, kas ļauj uzlabot asins cirkulāciju.

Augšanas sāpes

Sāpes galvenokārt parādās kājās, biežāk apakšstilbu priekšējās virsmās un parasti ir abpusējas.

Uz diagnozi norāda raksturīgās sāpju izpausmes kājās, biežāk apakšstilbu priekšējās virmās, kombinācijā ar normāliem fizikālās izmeklēšanas rezultātiem.

Sāpju laikā var palīdzēt viegla masāža vai viegli pretsāpju līdzekļi. Augšanas sāpes nav saistītas ar nopietnu organisku saslimšanu un parasti pilnībā izzūd bērnam pieaugot.

Labdabīgs hipermobilitātes sindroms

Labdabīgs hipermobilitātes sindroms (LHS) ir novērojams bērniem, kuriem ir elastīgas vai vaļīgas locītavas. Hipermobilitāte bieži izraisa  sāpes ceļgalos, pēdās un/vai potītēs, kas parādās dienas izskaņā vai naktī.

LHS diagnosticē, pamatojoties uz noteiktu kritēriju kopumu, kas kvantitatīvi raksturo locītavu kustīgumu, kā arī izslēdzot simptomus, kas varētu norādīt uz iedzimtām saistaudu slimībām.

LHS gadījumā ārstēšana nepieciešama ļoti reti. Ja bērns nodarbojas ar sporta veidu, kas saistīts ar risku atkārtotiem locītavu sastiepumiem vai plīsumiem (piem. futbols), jālieto muskuļus nostiprinoši un locītavu aizsargājoši apsēji (elastīgās vai funkcionālās saites).

Tranzitors sinovīts

Tranzitors sinovīts (jeb toksisks sinovīts) ir nezināma cēloņa izraisīta šķidruma uzkrāšanās gūžas locītavā, kas ir biežākais gūžu sāpju cēlonis pediatrijā.

Fizikālā izmeklēšana norāda uz raksturīgajiem simptomiem – samazinātas un sāpīgas kustības gūžā bērnam, kurš ir vecāks par 3 gadiem un nav citu slimību pazīmju. Parasti tiek veikta arī ultrasonogrāfija.

Ārstēšanas pamatā ir atpūta, kurai jābūt proporcionālai sāpju intensitātei. Sāpes un iekaisumu palīdz samazināt nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi.

Patellofemorālās sāpes (sāpes ceļgalā)

Patellofemorālās sāpes (patella: ceļgala kauls) ir visbiežākais pārslodzes sindroms pediatrijā.

Patellofemorālo sāpju diagnozi nosaka klīniski, uzspiežot uz ceļgala kauliņa vai kavējot tā kustību augšup pie savilkta augšstilba (četrgalvu) muskuļa.

Vairumam bērnu patellofemorālās sāpes ir labdabīgs stāvoklis, kas izzūd pats no sevis. Ja sāpes traucē sportam vai ikdienas aktivitātēm, sāpes var atvieglot aukstuma kompreses.

Augšstilba kaula galviņas epifiziolīze

Nezināma iemesla izraisīta augšstilba kaula galviņas noslīdēšana, kas notiek augšanas zonas vietā.

Diagnozi nosaka, veicot fizikālu izmeklēšanu -konstatē samazinātu gūžu kustīgumu, bieži arī kāju garuma atšķirības Diagnozi apstiprina rentgenizmeklēšana, vēlams aksiālā virzienā vai saliektā pozā.

Šai slimībai nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Augšstilba kaula galviņa tiek stabilizēta ar stiepļu ievadīšanu, kas palīdz nofiksēt kaulu atbilstošā vietā.

Osteohondrozes

Ar terminu “osteohondroze apzīmē  slimību grupu, kuras raksturo asins pieplūdes traucējumi primārajam un sekundārajam pārkaulošanās (osifikācijas) centram skartajos kaulos.

Diagnozi apstiprina ar rentgenizmeklējumiem, kas parāda kaula fragmentāciju, sairšanu, sklerozi, kā arī reosifikāciju (jauna kaula veidošanos) ar kaula kontūru atjaunošanos.

Dažas no tām var pieskaitīt pie pārslodzes sindromiem (Osgood-Schlatter, Sinding-Larsen-Johansson slimības).

Leg-Kalve-Pertesa (Legg-Calve-Perthes) slimība

Slimība, kas izpaužas kā sāpes vienā (90% gadījumu) vai abās gūžas locītavās, liekot bērnam klibot.

Rentgena izmeklējums slimības sākumstadijā var neuzrādīt izmaiņas, taču ar laiku tās var kļūt izteiktākas. Slimību ātrāk iespējams diagnosticēt  ar magnētiskās rezonanses (MR) izmeklējumu.

Ārstēšana ir atkarīga no slimības smaguma pakāpes, vienkāršākajos gadījumos var pietikt ar novērošanu. Smagākos gadījumos ārstēšanas mērķis ir noturēt augšstilba kaula galviņu gūžas locītavā, reizēm nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Osguda-Šlatera (Osgood-Schlatter) slimība

Osguda-Šlatera slimību izraisa lielā liela kaula nelīdzenumu atkārtota trauma, ko izraisa ceļgala kauliņa cīpslas darbība.

Diagnozi nosaka,  klīniski izmeklējot. Parasti to apstiprina arī ar rentgena un/vai ultrasonogrāfijas palīdzību.

Ārstēšana balstīta uz tādu aktivitātes līmeņa piemērošanu, kas neizraisa sāpes. Slimības simptomu mazināšanai palīdz aukstuma kompreses, īpaši pēc slodzes. Slimība ar laiku izzūd.

Severa (Sever) slimība

Severa slimība ir ar fiziskām aktivitātēm saistīta saslimšana, tā vairāk sastopama zēniem un to raksturo klibošana pēc slodzes.

Diagnozi nosaka klīniski. Bieži vien tiek veikts arī rentgena izmeklējums.

Galvenā terapija – pacientam pielāgots aktivitāšu līmenis, kas nerada sāpes. Akūtākos gadījumos var palīdzēt īpašu papēžu polsteru lietošana. Slimība ar laiku izzūd.

Freiberga (Freiberg) slimība

Freiberga slimība ir pēdas otrā pleznas kaula galviņas osteonekroze, kuras galvenais cēlonis visticamāk ir trauma.

Diagnozi apstiprina rentgena izmeklējumi, lai gan jāpaiet divām nedēļām no simptomu sākuma, lai varētu redzēt izmaiņas.

Ārstēšana ietver miera režīmu un polsteri pleznas kaula apvidū.

Šeijermana (Scheuermann) slimība

Šeijermana slimība (t.s. “juvenilā kifoze”) ir muguras skriemeļa ķermeņa gredzena apofīzes osteonekroze.

Diagnozi nosaka klīniski (piem. ass izliekums mugurā) un apstiprina ar rentgena izmeklējumu.

Šeijermana slimībai nav vajadzīga cita terapija, kā vien pielāgots aktivitāšu līmenis. Smagākos gadījumos – fiksējoši palīglīdzekļi.