Pārlekt uz galveno saturu

Imūnsistēma un tās darbība

Kas ir imūnsistēma un kā tā darbojas?

Attēls
imūnsistēma
Izveidots: 26. jūlijs, 2022. gads
Atjaunots: 27. janvāris, 2023. gads

Imūnsistēma ir organisma pašaizsardzības sistēma pret infekcijas slimību ierosinātājiem vai svešām vielām. Cilvēka ķermenis nodrošina pateicīgu vidi daudziem mikrobiem - vīrusiem, baktērijām, parazītiem u.c. Imūnsistēma novērš un ierobežo to iekļūšanu un augšanu mūsu organismā.

Kas veido imūnsistēmu?

Imūnsistēma aptver visu mūsu ķermeni. Viena no galvenajām tās sastāvdaļām ir imūnsistēmas šūnas, no kurām daļa pastāvīgi cirkulē pa mūsu asinsvadiem, veicot nepārtrauktu uzraudzību un meklējot potenciālos svešiniekus - antigēnus, savukārt otra daļa ceļo uz noteiktiem orgāniem un audiem un paliek tur uz visiem laikiem, kur pilda noteiktu funkciju, piemēram, glijas šūnas smadzenēs vai makrofāgi ādā (sauktas par Langerhansa šūnām) vai aknās (sauktas par Kupfera šūnām).

Imūnsistēmas šūnas var uzturēties arī grupās. Piemēram, limfmezglos, ko savieno limfvadi. Šeit galvenokārt uzturas T un B limfocīti. Limfmezgli darbojas kā filtri, ķerot svešās daļiņas un audzēju šūnas, kas cirkulē limfā. Tāpat tās uzturas liesā - tā atrodas vēdera dobumā, vairumā gadījumu kreisajā paribē. To varētu nosaukt arī par lielu limfmezglu, jo te ir liels B un T limfocītu, kā arī citu imūnsistēmas šūnu sakopojums. Atšķirībā no limfmezgliem, liesa darbojas kā asins filtrs - tiek ķertas un likvidētas vecās asins šūnas, kā arī asinīs cirkulējošas baktērijas vai "slimas" šūnas, kas pārklātas ar antivielām.

Imūnsistēmas šūnas atrodamas arī gļotādā, kur mūsu organisms saskaras ar ārējo vidi (mute, deguns, plaušas, kuņģis un zarnas, arī urīnceļi). Šeit esošās imūnsistēmas šūnas veic ne tikai aizsardzības funkciju, bet arī prot sadzīvot ar tādiem svešiem antigēniem kā, piemēram, ēdiens un labās baktērijas.

Pie imūnsistēmas orgāniem pieder arī tīmuss jeb aizkrūtes dziedzeris, kurā galvenokārt notiek T limfocītu nobriešana un to "apmācība", kā atpazīt šūnas, kam neuzbrukt (jeb tolerances veidošanās). Visaktīvāk tīmuss strādā bērnībā, bet pusaudžu gados tas lēnām atrofējas.

Tāpat pie imūnsistēmas pieder kaulu smadzenes, kurās atrodas cilmes šūnas, no kurām attīstās dažādu imūnsistēmas šūnu priekšteči, kas tālāk, aizceļojot uz saviem mērķa audiem, turpina attīstīties līdz pilnvērtīgām šūnām. Piemēram T limfocītu priekšteči ceļo uz tīmusu, bet B limfocīti līdz galam attīstās kaulu smadzenēs un atrodas tur lielāko savas dzīves laiku.

Kādas ir imūnsistēmas funkcijas?

Visbiežāk, runājot par imūnsistēmu, mēs domājam par to, ka tā mūs aizsargā pret infekcijas slimībām un tās ierosinošiem mikrobiem. Taču tā veic arī mūsu organisma aizsardzību pret audzējiem, autoimūnām slimībām (kad organismā rodas antivielas pret paša audiem) un alerģiskām reakcijām. Vienlaikus imūnsistēmas uzdevums ir atjaunot organismu pēc infekcijas, kā arī pasargāt to no pārmērīgas iekaisuma aktivitātes un tās sekām.

Kā imūnsistēma mūs pasargā?

Imūnsistēmu parasti iedala nespecifiskajā jeb dabiskajā un specifiskajā jeb adaptīvajā imunitātē. Nespecifiskā imunitāte nodrošina tūlītēju aizsardzību pret mikrobiem, kā arī palīdz sākt strādāt specifiskajai imunitātei. Mēs visi piedzimstam ar dabīgo imunitāti, bet specifisko jeb adaptīvo imunitāti iegūstam dzīves laikā.

Pie nespecifiskās (dabiskās) imunitātes pieder dažādas mūsu ķermeņa barjeras, kas traucē mikrobiem nokļūt mūsu organismā – āda, gļotādu sekrēti, kuņģa skābe, asaras; bioloģiskas vielas, kas kavē mikrobu vairošanos vai palīdz to iznīcināšanā; šūnas, kas iznīcina mikrobus vai ar tiem inficētās šūnas; šūnas, kas palīdz specifiskajai imunitātei sākt darboties.

Savukārt specifiskā imunitāte reaģē uz mikrobiem, veidojot pret tiem antivielas. Pie šī tipa imunitātes pieskaitāmas augsti specializētas šūnas, tādas kā T un B limfocīti, kā arī antivielas, ko ražo plazmas šūnas (galējā B limfocītu attīstības stadija).

No mikroba veida ir atkarīgs, kādi imūnās sistēmas mehānismi darbosies aktīvāk. Piemēram, vīrusi  galvenokārt ierosina šūnu mediēto jeb vadīto imūno atbildi - T citotoksiskie limfocīti, galētājšūnas un makrofāgi aktīvi veicina ar vīrusu inficētu šūnu iznīcināšanu. Humorālā jeb antivielu mediētā imūnā atbilde traucēs vīrusam saistīties ar šūnu vai palīdzēs šūnu imunitātes darbībai. Baktērijas ierosina antivielu mediētu imūno atbildi, kas veicina baktēriju sabrukšanu, neitralizē to toksīnus, kā arī pārklāj baktērijas un palīdz imūnsistēmas šūnām labāk tās neitralizēt.

Kas ir imūnā atbilde un imūnā atmiņa?

Brīdī, kad mikrobs ir iekļuvis ķermenī, tiek aktivizēti imūnsistēmas mehānismi, kas uzsāk imūno atbildi pret mikrobu. Sākotnēji darbojas nespecifiskās (dabiskās) imunitātes mehānismi, kas sāk mikroba vai ar to inficēto šūnu iznīcināšanu. Tad pievienojas arī adaptīvā jeb specifiskā imunitāte, veidojot specifiskas antivielas (imūnglobulīnus) pret konkrēto mikrobu, kā arī norit šūnu imunitātes nodrošinātā inficēto šūnu iznīcīnāšana, neļaujot mikrobam vairoties tālāk un uzturēt infekciju. Kompleksas imūnās atbildes rezultātā infekcija tiek likvidēta.

Specifiskā jeb adaptīvā imunitāte veido imūno atmiņu, kad pēc pirmā kontakta ar mikrobu veidojas imūnās atmiņas šūnas, kas, atkārtoti sastopoties ar mikrobu, veicina daudz straujāku un ātrāku atbildi, lai mēs nesaslimtu (piemēram, ja esam pārslimojuši vējbakas, atkārtoti ar tām nesaslimsim, vai, saņemot vakcīnu pret konkrētu ierosinātāju, organismā kaujas gatavībā jau ir gan antvielas, gan šūnu imunitātes specifiskās  imunitātes šūnas).

Kas notiek, ja imūnsistēmas nav?

Gadījumos, kad imūnsistēmas nav vai tā ir nepilnīga, veidojas imūndeficīts. Ir situācijas, kad bērns piedzimst bez imūnsistēmas - to sauc par par smagu kombinētu imūndeficīta sindromu (SKID), jo kādā no imūnsistēmas posmiem ir ģenētisks defekts, kura dēļ imūnsistēma nestrādā un nav spējīga veikt savas funkcijas. Imūndeficīta stāvokli var iegūt arī dzīves laikā – cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) infekcijas gadījumā var attīstīties iegūts imūndeficīta sindroms jeb AIDS, onkoloģisku slimību vai to ārstēšanas gadījumā var pazust leikocīti (imūnsistēmas šūnas), ir arī saslimšanas, kuru dēļ cilvēks zaudē olbaltumvielas, tai skaitā arī imūnglobulīnus (antivielas), rezultātā kļūstot īpaši uzņēmīgs pret jebkuru mikrobu.

Kas ir imunizācija un kādi ir tās veidi?

Imunizācija ir process, kurā cilvēks iegūst ilgstošu imunitāti pret slimību izraisošu mikrobu.  Pastāv divi imunizācijas veidi.

Pasīvā

Aktīvā

Antivielas tiek saņemtas pārnešanas ceļā, piemēram, cilvēks saņem specifiskus imūnglobulīnus pret noteiktu slimību. Šis imunizācijas veids neaktivizē cilvēka imūno sistēmu, neveido atmiņu. Pēc pārslimotas konkrēta mikroba izraisītas saslimšanas vai, saņemot vakcināciju pret specifiska mikroorganisma izraisītu saslimšanu, cilvēks iegūst ilgstošu imunoloģisku aizsardzību pret šo mikrobu. Aktīvā imunitāte aktivizē cilvēka imūno sistēmu un veicina imūnās atmiņas veidošanos (piemēram, vējbaku gadījumā).

 

Kā dažādas vakcīnas aktivizē imūno sistēmu?

Katras vakcīnas mērķis ir veicināt imūnās atbildes un imūnās atmiņas veidošanos pret konkrēto mikrobu. Tāpat kā imūnās atbildes mehānismi ir atkarīgi no mikroba veida, arī vakcīnas panāk imūnās atmiņas veidošanos dažādos veidos.

Dzīvās novājinātās vakcīnas (kā jau nosaukums norāda) satur dzīvu, bet izteikti novājinātu mikrobu, kas nav spējīgs ierosināt slimību. Mikrobs ir dzīvs un spējīgs īslaicīgi vairoties organismā, tādēļ tas veicina atmiņas šūnu veidošanos, nodrošinot patiesi ilgstošu imunitāti. Parasti nepieciešama tikai viena vai divu dzīvās vakcīnas devu ievade (piemēram, vakcīna pret tuberkulozi) un aizsardzība saglabājas uz mūžu.

Nedzīvās jeb inaktivētās vakcīnas var būt veidotas dažādi. Vienā gadījumā tajās esošais mikrobs ir nogalināts un nespēj cilvēka ķermenī vairoties, bet ļauj ierosināt imūno atbildi pret visiem savas virsmas antigēniem (olbaltumi uz mikrobu virsmas, ko atpazīst imūnsistēmas šūnas, un pret kuriem veidojas antivielas). Otrā gadījumā - vakcīnā ir tikai neliela mikroba daļiņa vai konkrētie, mikrobam specifiskie antigēni (tie katram mikrobam ir tikpat unikāli kā katram cilvēkam pirkstu nospiedumi). Šādas vakcīnas bieži jāievada atkārtoti, lai sasniegtu pietiekamu un ilgtspējīgu imūno atmiņu jeb aizsargājošu stāvokli. Arī nedzīvajām vakcīnām ir būtiski ierosināt kā humorālo, tā šūnu imūno atbildi.

Saistītās ārstu specialitātes

Ģimenes vakcinācijas centrs

Tēma

Vakcinācija

Vakcinācija aizsargā cilvēkus pret nopietnām un dzīvībai bīstamām infekcijas slimībām, piemēram, gripu, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām, meningokoku infekciju, invazīvu pneimokoku infekciju, poliomielītu un citām.

Atsauces

Ģimenes vakcinācijas centrs pateicas P. Stradiņa KUS imunoloģei un RSU Bioloģijas un Mikrobioloģijas katedras asoc. profesorei Nataļjai Kurjānei par palīdzību un atbalstu šī informatīvā materiāla recenzēšanā un ciešu sadarbību pacientu aprūpē un kolēģu izglītošanā!