Mīti un fakti par vakcināciju

Vakcinācija ir viens no izcilākajiem sasniegumiem medicīnas vēsturē ‒ tā ir būtiski mainījusi cilvēces veselību un dzīves ilgumu. Zinātniski pamatota un droša metode, vakcinācija aizsargā ne tikai indivīdu, bet arī sabiedrību kopumā no bīstamām infekcijas slimībām.

Vakcinācija darbojas, apmācot imūnsistēmu atpazīt un cīnīties ar konkrētiem patogēniem, piemēram, vīrusiem vai baktērijām ‒ organismā tiek ievadītas novājinātu vai inaktivētu patogēnu daļiņas, kas nespēj izraisīt slimību. Imūnsistēma reaģē divos veidos ‒ veidojas šūnu imunitāte, kad tiek nogalinātas inficētās un defektīvās šūnas, un veidojas humorālā imunitāte jeb antivielas, kas nodrošina ilgstošu aizsardzību pret šo patogēnu.

Vakcinācija ir ne tikai individuāls ieguvums, bet arī sabiedrības veselības stūrakmens. Populācijas vakcinācija palīdz radīt kolektīvo imunitāti, kas pasargā tos, kuri nevar tikt vakcinēti, piemēram, cilvēkus ar nopietni novājinātu imūnsistēmu. Turklāt vakcinācija ir palīdzējusi izskaust tādas bīstamas slimības kā bakas, un tā turpina spēlēt būtisku lomu citu infekcijas slimību kontroles pasākumos.

Neskatoties uz tās pierādīto efektivitāti un drošību, par vakcināciju joprojām klīst dezinformācija un mīti. Šajā materiālā atspēkosim izplatītākos mītus par vakcināciju, izmantojot zinātniskus pierādījumus un ekspertu atzinumus, lai sniegtu skaidru un saprotamu informāciju par šo sabiedrībai svarīgo veselības jautājumu.

Materiāls ir izveidots ar mērķi sniegt sabalansētu un zinātniski pamatotu informāciju par vakcināciju, materiāls sniedz zinātniski pamatotu informāciju par vakcinācijas drošumu un efektivitāti, lai mazinātu bažas un sniegtu pārliecību par tās nepieciešamību.

Mūsu mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par vakcinācijas nozīmi, atspēkot dezinformāciju un mītus, palīdzēt vecākiem pieņemt informētus lēmumus par savu bērnu veselību un veicināt kolektīvās imunitātes veidošanos.

1. mīts: zīdaiņa imūnsistēma nespēj tikt galā ar lielu vakcīnu daudzumu

Jaundzimušā imūnsistēma spēj tikt galā ar veselībai nepieciešamo vakcīnu daudzumu. Tas ir mīts, ka zīdaiņa imūnsistēma nespēj tikt galā ar lielu vakcīnu daudzumu!

SKAIDROJUMS

Jaundzimušā imūnsistēma ir stiprāka, nekā domājam, kaut arī tā nav pilnīgi nobriedusi. Ja visas 15 Latvijas imunizācijas kalendārā iekļautās vakcīnas tiktu ievadītas vienlaicīgi, atbildei uz tām imūnsistēma tērētu vien 0,15% savas kapacitātes. Imūnsistēma nevar tikt pārslogota, jo tās šūnas nepārtraukti tiek papildinātas. Jaundzimušie un zīdaiņi ikdienā sastopas ar neskaitāmām baktērijām un vīrusiem, bet vakcinācija veido vien niecīgu daļu no šīs ekspozīcijas. Balstoties uz antivielu skaitu asinīs, jaundzimušā imūnsistēma teorētiski spētu adekvāti reaģēt uz 10 000 vakcīnām reizē.

Mūsdienu vakcīnas ir daudz efektīvākas un precīzākas savā uzbūvē. Divdesmitā gadsimta 80. gados bērni saņēma vakcīnas pret septiņām dažādām infekcijas slimībām: difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu. Šajās vakcīnās bija aptuveni 3000 imunoloģisko komponentu, kas stimulē imūnsistēmu. Šobrīd bērni tiek vakcinēti pret 15 dažādām slimībām, bet kopējais imunoloģisko komponentu skaits ir 150‒160 (atkarībā no tā, kāda veida garā klepus un rotavīrusa vakcīna tiek dota bērnam).

Tātad, lai gan aptuveni 30 gadu laikā ir dubultojies to infekcijas slimību skaits, pret kurām pasargājam bērnus, imunoloģisko komponentu slodze ir samazinājusies par 95%.

2. mīts: dabiskā imunitāte ir labāka nekā pēc vakcinācijas iegūtā

Infekcijas slimības pārslimošana var radīt būtiskus riskus veselībai, labklājībai un pat dzīvībai. Tikai daļēji patiess ir apgalvojums, ka dabiskā imunitāte ir labāka nekā pēc vakcinācijas iegūtā.

SKAIDROJUMS

Aizsardzību veidojot ar vakcinācijas palīdzību, tiek garantēts, ka neattīstīsies infekcijas radītās komplikācijas un kopumā imūnās atbildes veidošanās notiks organismam nekaitīgā veidā. Vakcinācija ļauj ikvienam iegūt aizsardzību pret slimībām drošā, kontrolētā un efektīvā veidā. Atsevišķos gadījumos pēc vienreizējas infekcijas slimības pārslimošanas aizsardzība jeb imunitāte pret to ilgst visu mūžu, piemēram, pēc pārslimotām vējbakām, masalām, cūciņām, masaliņām, ērču encefalīta, A hepatīta. Tomēr mūsdienu vakcīnas nodrošina, ka bērns kontrolēti un droši iegūst imunitāti pret bīstamām slimībām, kas dabiskas pārslimošanas gadījumā var radīt būtiskus riskus veselībai, labklājībai un pat dzīvībai.

3. mīts: ja vakcināciju iekavē, tā jāsāk no jauna

Jau pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas imūnā sistēma ir aktivizēta, tā atpazīst vakcīnas antigēnu un pat pēc gadiem vai gadu desmitiem ilga pārtraukuma vai kavējuma nav nepieciešams šo imūnās sistēmas pirmās iepazīšanās procesu sākt no jauna. 

Nav patiess apgalvojums ‒ ja vakcināciju iekavē, tā jāsāk no jauna.

SKAIDROJUMS

Pacientam iekavētā vakcīnas deva jāsaņem, cik ātri vien iespējams. Nereti tiek jautāts, vai pirms iekavētās vakcīnas ievadīšanas ir nepieciešams noteikt antivielu daudzumu asinīs. Lielākoties tas nav nepieciešams. Antivielu noteikšana ir pamatota un vajadzīga retās specifiskās situācijās, ko nosaka imunizācijas speciālisti vai imunologi.

Jau pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas imūnā sistēma ir aktivizēta, tā atpazīst vakcīnas antigēnu un pat pēc gadiem vai gadu desmitiem ilga pārtraukuma vai kavējuma nav nepieciešams šo imūnās sistēmas pirmās iepazīšanās procesu sākt no jauna. Tai nepieciešams atgādinājums un konkrētu vakcīnu gadījumā – arī regulāra balstvakcinācija.

Izņēmums ir pacienti pēc kaulu smadzeņu transplantācijas – tad pilnīgi visa vakcinācija uzsākama no jauna. Pēc kaulu smadzeņu transplantācijas izzūd arī dabiski pārslimotas infekcijas radītā imūnā atmiņa un aizsardzība.

4. mīts: vakcīnas satur bīstamus toksīnus

Vakcīnas nesatur bīstamus toksīnus un ir pierādīts, ka tiomersāls ir nekaitīgs. Nav tiesa, ka vakcīnas satur bīstamus toksīnus, tā ir novecojusi informācija.

SKAIDROJUMS

Mūsdienās vakcīnas tiek ražotas un iepildītas vienreizējās šļircēs, kurās konservants nav nepieciešams un Latvijas bērnu vakcinācijas programmā iekļautās vakcīnas nesatur tiomersālu.

Vakcīnu sastāvs mūsdienās ir ļoti precīzs un tajā ir maz sastāvdaļu. Lielākā daļa dezinformācijā un mītos minēto vielu mūsdienu vakcīnu sastāvā vairs nav. Tomēr gan jauni absurdi apgalvojumi, gan sen jau ar nopietniem zinātniskiem pierādījumiem apgāzti viedokļi tomēr turpina klejot un nepamatoti maldināt. Piemēram, ir veikti daudzi pētījumi, lai noskaidrotu tiomersāla ietekmi uz veselību. Pētījumos nav konstatēta saistība starp tiomersālu un apgalvojumiem par tā kaitīgumu. Pētījumi nav apstiprinājuši saistību starp tiomersālu un autismu vai citām veselības problēmām. Tiomersāls ir atšķirīgs no metildzīvsudraba, kas ir toksisks. Tiomersāls ir organiskā dzīvsudraba savienojums, kas agrāk tika izmantots kā konservants dažās vakcīnās, turklāt tiomersāls tika izmantots, lai novērstu baktēriju un sēnīšu augšanu vairākdevu vakcīnu flakonos. Tiomersāls pats par sevi nav bīstams, jo lielā daļā mūsdienu vakcīnu, kas iepildītas vienreizējās pilnšļircēs, nav nepieciešama konservanta klātbūtne. Laika periodā starp 1999. un 2001. gadu tiomersāls tika izņemts no vakcīnu ražošanas procesa vai, citos gadījumos, tika ievērojami samazināta tā izmantošana vakcīnas ražošanas procesā.

Der zināt, ka ne visi dzīvsudraba veidi ir vienādi. Daži, piemēram, dzīvsudrabs zivīs, uzkrājas cilvēka organismā un var izraisīt veselības problēmas. Tiomersāls ir cita veida dzīvsudrabs – tas neuzkrājas organismā un, kā rāda pētījumi, nevar izraisīt veselības problēmas.

Jāpiemin arī par formaldehīda ietekmi uz veselību ‒ vērā jāņem fakts, ka mūsu pašu organisms ražo formaldehīdu un tas ir vitāli nepieciešams ievērojami lielākos apjomos nekā sastopams vakcīnā. Formaldehīds dabiski rodas cilvēka organismā kā metabolisma blakusprodukts. Formaldehīds ir ķīmisks savienojums, ko izmanto vakcīnu ražošanā, lai inaktivētu vīrusus vai toksīnus, tādējādi padarot tos nekaitīgus, un vakcīnās formaldehīds tiek izmantots ļoti mazās devās, kas ir daudz zemākas par to, ko cilvēks ikdienā saņem no apkārtējās vides. Tas ir sastopams apkārtējā vidē, piemēram, automašīnu izplūdes gāzēs un tabakas dūmos. Vakcīnu ieguvumi ievērojami pārsniedz iespējamos riskus, kas saistīti ar formaldehīdu.

5. mīts: vakcīnas izraisa to infekcijas slimību, pret kuru cilvēks tiek vakcinēts

Vakcīnas nespēj ierosināt saslimšanu, un tas ir mīts, ka vakcīnas izraisa to infekcijas slimību, pret kuru cilvēks tiek vakcinēts.

SKAIDROJUMS

Šis apgalvojums ir viens no izplatītākajiem mītiem par vakcināciju, un tam nav zinātniska pamatojuma. Vakcīnas tiek rūpīgi izstrādātas un testētas, lai garantētu to drošību un efektivitāti. Lielākā daļa vakcīnu satur inaktivētu jeb nogalinātu vai novājinātu jeb vājinātu patogēnu daļiņas, kas nespēj izraisīt slimību. Šī konkrētā mikroba, pret kuru nepieciešams izveidot aizsardzību apvalkā esošās ļoti specifiskās daļiņas, jeb “nospiedumi” apmāca imūnsistēmu, lai tā ar šūnu imunitāti un antivielām nodrošinātu aizsardzību pret īsto slimību. Vakcīnas nesatur dzīvus patogēnus, dažas vakcīnas satur tikai daļas no patogēniem, piemēram, proteīnus vai cukurus, kas arī nespēj izraisīt slimību. Pēc vakcinācijas var rasties viegli simptomi, piemēram, drudzis, sāpes vai pietūkums injekcijas vietā, šie simptomi ir normāla imūnsistēmas reakcija uz vakcīnu un nav slimības pazīmes. Dažos gadījumos ir iespējama situācija, kad pēc vakcinācijas cilvēkam parādās viegli, pārejoši simptomi, kas atbilst infekcijai, pret ko cilvēks ticis vakcinēts. Šāda situācija var rasties pēc dzīvu novājināto vakcīnu ievades, piemēram, atsevišķi izsitumi vai siekalu dziedzeru pietūkums pēc masalu, masaliņu, epidēmiskā parotīta vakcīnas ievades, taču šādas situācijas notiek ļoti reti (retāk nekā 1 gadījumā no 1 000 000). Maldīgs ir pieņēmums, ka šīs pazīmes ir norāde uz infekcijas slimību. Vakcīnas ir rūpīgi pārbaudītas, un to drošība tiek pastāvīgi uzraudzīta, vakcinācijas ieguvumi ievērojami pārsniedz jebkādus iespējamos riskus. Mūsdienās, līdz ar tehnoloģiju attīstību un vakcīnu ražošanas procesu stingru kontroli, šis apgalvojums vairs nav patiesība. Nedzīvās jeb inaktivētās vakcīnas satur mikroorganismu vai nelielu tā daļiņu, kas nav dzīva, tātad – nespēj vairoties un ierosināt slimību. Savukārt dzīvajās vakcīnās, lai gan mikrobs teorētiski ir dzīvs, tas ir tik novājināts, ka nevar ierosināt slimību. Vakcīnas veidotas tā, lai to aktīvās sastāvdaļas apmācītu imūnsistēmu un liktu tai strādāt, taču tās ir padarītas nekaitīgas un nespēj ierosināt saslimšanu.

6. mīts: Vakcinācija izraisa alerģijas un alerģiskas reakcijas

Vakcinācija neizraisa alerģijas un alerģiskas reakcijas, tādēļ nav jālieto antihistamīni. Tā kā pēc vakcinācijas var rasties viegli simptomi, piemēram, apsārtums, pietūkums vai sāpes injekcijas vietā, svarīgi ir zināt, ka šie simptomi parasti ir normāla imūnsistēmas reakcija uz vakcīnu un nav alerģija.

SKAIDROJUMS

Visbiežāk novērotie nepatīkamie notikumi pēc vakcinācijas ir tā saucamās sagaidāmās jeb normālās reakcijas pēc vakcinācijas, proti, lokālas ‒ apsārtums, jutīgums vai sāpes un pietūkums injekcijas vietā vai sistēmiskas ‒ nogurums, nespēks, galvassāpes, paaugstināta ķermeņa temperatūra. Šie nepatīkamie notikumi saistāmi ar vakcīnas ierosināto imūno atbildi un bioloģiski aktīvo vielu izdalīšanos, nevis alerģisku procesu. Lai gan šo bioloģiski aktīvo vielu radītais iekaisumu imitējošais process var izskatīties līdzīgs alerģiskajam procesam, alerģiskā procesa laikā visbiežāk piedalās arī tāda bioloģiski aktīva viela kā histamīns. Iekaisuma vai vakcīnas radīto reakciju procesā histamīna izdalīšanos nenovēro, tāpēc antihistamīnu un citu pretalerģijas medikamentu lietošana nevēlamo reakciju profilaksei vai ārstēšanai nav pamatota, turklāt tā var kalpot par pamatu cita ar vakcināciju saistītā mīta popularizēšanai – ka vakcinācija izraisa alerģijas un alerģiskas reakcijas. Vienīgie medikamenti, kas rekomendējami visbiežāko sagaidāmo pēcvakcinācijas reakciju mazināšanai, ir pretdrudža un pretsāpju līdzekļi – ibuprofēns un paracetamols.

Tipisku alerģisku reakciju gadījumā, tādu kā nieze, nātrene, angioedēma, antihistamīnu lietošana ir pamatota un nepieciešama, savukārt anafilakses gadījumā jebkurā reģistrētā vakcinācijas iestādē vai kabinetā būs nepieciešamais aprīkojums un zinošs personāls.

Vakcinācijas loma infekciju kontrolē

Vakcīnu lielo lomu infekciju kontrolē pārspīlēt nav iespējams, jo nekam, izņemot, tīru ūdeni, pat ne antibiotikām, nav bijis tik liela iespaida uz mirstības un saslimstības mazināšanu kā vakcinācijai. Jā, labāki sanitārie apstākļi, pārtikas pieejamība, kā arī medicīnas aprūpes un tehnoloģiju attīstība ir būtiski ietekmējusi infekcijas slimību kontroles iespējas, tomēr tieši vakcinācija ir bijusi izšķirošs faktors daudzu bīstamu infekcijas slimību izskaušanā vai ievērojamā samazināšanā.

SKAIDROJUMS

Vakcinācija ir radījusi kolektīvo imunitāti, kas ir aizsargājusi ne tikai vakcinētos indivīdus, bet arī tos, kuri veselības stāvokļa dēļ nevar tikt vakcinēti, tādējādi nodrošinot plašāku sabiedrības aizsardzību. Tā ir ļāvusi izskaust bakas, un turpina spēlēt būtisku lomu cīņā pret citām slimībām, piemēram, masalām, stingumkrampjiem un garo klepu. Turklāt vakcinācija ir ekonomiski izdevīga, jo tā samazina veselības aprūpes izdevumus, kas saistīti ar slimību ārstēšanu un komplikācijām. Tā arī palīdz novērst darba kavējumus un samazināt produktivitāti, kas rodas slimību dēļ. Ir svarīgi uzsvērt, ka vakcinācijas ieguvumi ievērojami pārsniedz jebkādus iespējamos riskus, un sabiedrības izglītošanai un uzticības veidošanai vakcinācijai jābūt prioritātei, jo ļoti nozīmīgs faktors ir vakcinācijas aptvere sabiedrībā. Pat attīstītajās valstīs diemžēl joprojām var novērot vakcīnregulējamo infekcijas slimību uzliesmojumus. Slimību uzliesmojumi notiek situācijās, kad vakcinācijas aptvere nav pietiekama. Viens no šādiem piemēriem ir Amerikas Savienotās Valstis. Vakcinācija pret masalām ASV tika uzsākta 1963. gadā, kad masalu gadījumu skaits gadā vidēji bija 400 000. Turpmākās desmitgades laikā higiēnas principi un sanitārie apstākļi ievērojami nemainījās, taču pēc vakcīnas ieviešanas praksē – jau 1970. gadā gadījumu skaits samazinājās līdz 25 000. 2019. gadā 31 no 50 ASV štatiem tika apstiprināti 1282 individuāli gadījumi, no tiem – 128 pacienti tika hospitalizēti, 61 gadījumā attīstījās komplikācijas (pneimonija, encefalīts). Tas bija lielākais reģistrēto masalu gadījumu skaits Amerikas Savienotajās Valstīs kopš 1992. gada. Vairāk nekā 73% tika saistīti ar masalu uzliesmojumu Ņujorkā, turklāt absolūti lielākā daļa saslimušo nebija vakcinēti pret masalām – 2018. gadā tajos Ņujorkas rajonos, kur nākamajā gadā notika masalu uzliesmojums, vakcinācijas aptvere bija vien 77%. Diemžēl arī šobrīd gan ASV, gan Eiropas reģions piedzīvo milzīgu masalu gadījumu pieaugumu galvenokārt nevakcinētu indivīdu dēļ. Cits piemērs ir Haemophilus influenzae B tipa infekcija. Vadoties pēc Amerikas Slimību profilakses un kontroles centra (CDC) datiem, pēc HiB vakcīnas ieviešanas praksē infekcijas gadījumu skaits gada laikā samazinājās no 20 000 gadījumu 1990. gadā līdz 1500 gadījumiem 1993. gadā.

Slimību profilakse

Vakcinācija ir efektīvs līdzeklis infekcijas slimību profilaksei, taču tā nesniedz 100% aizsardzību. Kopumā vakcinācija ir viens no drošākajiem veidiem, kā aizsargāt sevi un citus no infekcijas slimībām. Lai gan tā nesniedz 100% aizsardzību, tā ievērojami samazina saslimšanas risku un palīdz novērst nopietnas slimības sekas.

SKAIDROJUMS

Ideālā pasaulē vakcīnas ar 100% efektivitāti aizsargātu jebkuru vakcinēto cilvēku, kas nozīmētu, ka vienīgās infekciju slimības, par kurām mums būtu jāuztraucas, būtu tās, pret kurām vakcīnu nebūtu. Vakcinācijas pamatmērķis ir ne vien samazināt saslimstību, bet arī mirstību, hospitalizācijas biežumu un smagu infekcijas slimības formu un komplikāciju attīstīšanos. Atkarībā no vakcīnas un arī mikroba, pret kuru vakcīna ir izveidota, vairāk vai mazāk iespējams novērst arī vieglas infekcijas formas vai pat infekcijas transmisiju jeb pārnesi.

Lai gan mūsu ķermeņi un orgānu sistēmas veidotas vienādi, mēs katrs esam unikāls – ne visi cilvēki vienādi reaģēs uz vienu un to pašu vakcīnu. Mazāk nekā 1% no populācijas pēc vakcinācijas var neveidoties aizsardzība. Tas var būt izolēts antivielu deficīts. Ir cilvēki, kuriem imūnā atbilde neveidojas ne šūnu, ne antivielu līmenī, kas nozīmē, ka aizsardzība neveidosies un cilvēki paliks uzņēmīgi pret infekcijas slimību, pret ko tika vakcinēti. Šādus cilvēkus no inficēšanās un saslimšanas ar vakcīnregulējamām slimībām pasargā tā sauktā kolektīvā imunitāte – šiem cilvēkiem jāpaļaujas uz to, ka pārējā sabiedrība būs vakcinēta un slimība neizplatīsies. Ir ļoti maza cilvēku grupa, kas arī pēc vakcinācijas pret konkrēto infekciju tomēr saslims un izjutīs slimības simptomus, taču šie simptomi būs viegli un cilvēkam neattīstīsies komplikācijas un saslimšanas dēļ nebūs jāārstējas slimnīcā.

Kolektīvā imunitāte

Kolektīvā imunitāte ir svarīga sabiedrības veselības aizsardzībai un vakcinācija ir drošākais un efektīvākais veids, kā iegūt kolektīvo imunitāti. Lai sasniegtu kolektīvo imunitāti, nepieciešams, lai liels īpatsvars populācijas būtu imūns. Vakcinējoties cilvēks pasargā sevi un apkārtējos, tas ir sevišķi būtiski tiem cilvēkiem, kuri ir īpaši uzņēmīgi pret slimībām, bet veselības problēmu dēļ nedrīkst tikt vakcinēti. Viņi paļaujas uz vakcinēto cilvēku imunitāti.

SKAIDROJUMS

Par kolektīvo imunitāti runā, ja sabiedrībā ir vakcinēti vai ir imūni tik daudz indivīdu, ka pat tie, kas nav imūni pret konkrēto infekcijas slimību, pateicoties imūnajai sabiedrības daļai, ar to nesaslims. Jo vairāk cilvēku ir aizsargāti pret slimību, jo mazāka iespēja mikroorganismiem izplatīties populācijā. Jo populācijā vairāk neaizsargāto cilvēku, jo vieglāk slimībai izplatīties. Vakcinācijai ir ļoti liela nozīme kolektīvās imunitātes veidošanā. Ja 80% populācijas ir imūni pret vīrusu, četras no piecām personām, kas būs kontaktā ar slimu personu, paliks veselas un infekciju tālāk neizplatīs. Ņemot vērā infekciju slimības kontagiozitāti jeb lipīgumu, vidēji 70–90% populācijas jābūt imūniem, lai sasniegtu kolektīvo imunitāti. Ir atsevišķas vakcīnregulējamās saslimšanas, pret kurām nav iespējams izveidot kolektīvo imunitāti, piemēram, ērču encefalīts, stingumkrampji, trakumsērga. Šīs saslimšanas neizplata inficēti cilvēki – dzīvnieki izplata trakumsērgu, kukaiņi – ērču encefalītu, bet infekcijas sporas augsnē – stingumkrampjus. Pat ja visa sabiedrība 100% būs vakcinēta pret šo saslimšanu, slimību nevarēs izskaust, jo tās dabiskais avots nav cilvēki. Tamdēļ ir radies mīts, ka kolektīvā imunitāte nepastāv.

Der zināt, ka saslimšanām, kas izplatās no cilvēka uz cilvēku, kolektīvā imunitāte ir atkarīga no trim aspektiem:

1. Infekcijas spēja izplatīties. Katrai slimībai ir noteikta kontagiozitāte jeb lipīgums. Masalas ir ļoti lipīgas. Ja 10 uzņēmīgi cilvēki atradīsies vienā liftā ar kādu, kuram ir masalas, tad 9 no viņiem saslims ar masalām. Šis vīruss saglabājas gaisā līdz pat 2 stundām, potenciāli inficējot jebkuru, kurš vēlāk brauks ar šo liftu. Kontagiozitāti nosaka epidemioloģiskā analīze, kurā tiek noteikts, cik no uzņēmīgajām kontaktpersonām ir saslimušas pēc kontakta ar slimo cilvēku. Jo lipīgāka saslimšana, jo lielākam jābūt imūno cilvēku īpatsvaram populācijā, lai nodrošinātu kolektīvo imunitāti.

2. Vakcīnas efektivitāte. Visas vakcīnas nav vienādas. Dažas vakcīnas nodrošina nepieciešamo imunitāti pēc vienas vai divām devām, bet citām nepieciešamas vairāk nekā divas devas. Mazāk efektīvas vakcīnas gadījumā nepieciešams, lai pēc iespējas lielāka daļa populācijas būtu vakcinēta, tādējādi pasargājot tos, kuriem imunitāte neveidojas vai kuri nevar tikt vakcinēti.

3. Uzņēmīgo personu īpatsvars populācijā. Atsevišķi indivīdi nevar tikt vakcinēti dažādu medicīnisku iemeslu dēļ, piemēram, veselības stāvokļa, imunitāti novājinošu medikamentu, piemēram, steroīdu lietošanas vai alerģijas pret kādu vakcīnas sastāvdaļu dēļ. Tie, kuri izvēlas nevakcinēties, arī papildina uzņēmīgo personu īpatsvaru populācijā. Jo lielāks uzņēmīgo personu skaits populācijā, jo lielāka iespēja, ka infekcijas slimība izplatīsies.