Pārlekt uz galveno saturu

Mīti par vakcināciju

Skaidrojam maldinošos apgalvojumus par vakcīnām un kādas sekas tās atstājušas un var atstāt uz mūsu veselību.

Attēls
Vakcinācija
Izveidots: 28. jūlijs, 2022. gads
Atjaunots: 6. februāris, 2023. gads

1. mīts: vakcīnas izraisa autismu

Tā nav patiesība.

Šis mīts radies no Endrjū Veikfīlda (Andrew Wakefield) zinātniskā raksta, kas 1997. gadā pubilcēts žurnālā The Lancet. Vēlāk šis raksts diskreditēts ļoti nopietnu pētījuma protokola un procedūras kļūdu, kā arī neatrisināmu interešu konfliktu un ētikas pārkāpumu dēļ, taču diemžēl veselības aprūpes reputācija sabiedrības acīs jau bija iedragāta. Kopš raksts pilnībā tika atsaukts no žurnāla, pretvakcinācijas kustības pārstāvji uzskata Veikfīldu par savu līderi un tic viņa nostājai. Pēc tam, kad tika pierādīts, ka pētījuma dati, rezultāti un secinājumi ir sagrozīti, Veikfīldam vēlamā veidā, pretvakcinācijas kustības pārstāvji turpināja apgalvot, ka Veikfīldu cenšas apklusināt.

Zinātne ir pierādījusi, ka nepastāv cēloniska saistība starp vakcināciju un autismu. Autisms ir smadzeņu attīstības īpatnība, kas var izraisīt ievērojamas sociālas, komunikācijas un uzvedības izmaiņas. Autisma gadījumu skaita pieaugums nav saistīts ar vakcīnu skaita pieaugumu vakcinācijas kalendāros, bet ar to, ka mūsdienās ir daudz labāka izpratne par autiskā spektra traucējumiem un ir pieejami precīzāki diagnostiskie testi. Pirmās autisma pazīmes parasti izpaužas vecumā, kad būtiski attīstās bērna sociālās un komunikācijas spējas (12-18 mēneši), taču šo pazīmju izpausmju korelācija ar vakcīnu saņemšanu (12-15 mēneši) ir sakritība.

Cilvēki, kuri joprojām apgalvo, ka vakcīnas izraisa autismu, nereti ir tie, kuri piedāvā to ārstēt ar dažādām nepierādītām procedūrām, medikamentiem vai uztura bagātinātājiem.

2. mīts: jaundzimušā imūnsistēma nespēj tikt galā ar lielu vakcīnu daudzumu

Tā nav patiesība.

Jaundzimušā imūnsistēma nav pilnīgi nobriedusi, taču tā ir “stiprāka” nekā domājam. Balstoties uz antivielu skaitu asinīs, jaundzimušā imūnsistēma teorētiski spētu adekvāti reaģēt uz 10 000 vakcīnām reizē. Ja visas 15 Latvijas imunizācijas kalendārā iekļautās vakcīnas tiktu ievadītas vienlaicīgi, atbildei uz tām imūnsistēma tērētu vien 0,1 % savas kapacitātes. Imūnsistēma nevar tikt pārslogota, jo tās šūnas nepārtraukti tiek papildinātas. Jaundzimušie un zīdaiņi ikdienā sastopas ar neskaitāmām baktērijām un vīrusiem, bet vakcinācija sastāda vien niecīgu daļu no šīs ekspozīcijas.

Pretvakcinācijas kustības pārstāvji bieži piemin, ka mūsdienās ir ievērojami vairāk vakcīnu kā jebkad iepriekš, kas tā arī ir, taču mūsdienu vakcīnas ir daudz efektīvākas un precīzākas savā uzbūvē. 1980. gados bērni saņēma vakcīnas pret septiņām dažādām infekcijas slimībām: difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu. Šajās vakcīnās bija aptuveni 3000 imunoloģisko komponentu skaits, kas stimulē imūnsistēmu. Šobrīd bērni tiek vakcinēti pret 15 dažādām slimībām, bet kopējais imunoloģisko komponentu skaits ir 150-160 (atkarībā no tā, kāda veida garā klepus un rotavīrusa vakcīna tiek dota bērnam). Tātad, lai arī aptuveni 30 gadu laikā ir dubultojies to infekcijas slimību skaits, pret kurām pasargājam bērnus, imunoloģisko komponentu slodze ir samazinājusies par 95 %.

3. mīts: dabiskā imunitāte ir labāka nekā pēc vakcinācijas iegūtā

Tā ir daļēja patiesība.

Atsevišķos gadījumos pēc vienreizējas infekcijas slimības pārslimošanas, aizsardzība jeb imunitāte pret to ilgst mūžīgi. Piemēram, tā notiek pēc pārslimotām vējbakām, masalām, cūciņām, masaliņām, ērču encefalīta, A hepatīta. Taču to pašu efektu iespējams panākt ar vairākām vakcīnas devām. Aizsardzību veidojot ar vakcinācijas palīdzību, ir garantēts, ka neattīstīsies infekcijas radītās komplikācijas un kopumā imūnās atbildes veidošanās notiks organismam nekaitīgā veidā.

Vakcinācija ļauj ikvienam iegūt aizsardzību pret slimībām drošā, kontrolētā un efektīvā veidā, jo mūsdienu vakcīnas nodrošina, ka bērns iegūst imunitāti pret bīstamām slimībām, kas dabiskas pārslimošanas gadījumā var radīt būtiskus riskus veselībai, labklājībai un pat dzīvībai.

4. mīts: ja vakcināciju iekavē, viss vakcinācijas kurss jāsāk no jauna

Tā nav patiesība.

Pacientam iekavētā vakcīnas deva jāsaņem, cik ātri vien iespējams. Jau pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas imūnā sistēma ir aktivizēta, tā atpazīst vakcīnas antigēnu un pat pēc gadiem vai gadu desmitiem ilga pārtraukuma/kavējuma nav nepieciešams šo imūnās sistēmas pirmās iepazīšanās procesu sākt no jauna. Tai nepieciešams atgādinājums (konkrētu vakcīnu gadījumā – arī regulāra balstvakcinācija).

Daudzi nereti jautā, vai pirms iekavētās vakcīnas ievadīšanas nav nepieciešams noteikt antivielu daudzumu asinis.  Lielākoties tas nav nepieciešams. Antivielu noteikšana ir pamatota un vajadzīga retās specifiskās situācijās, ko nosaka imunizācijas speciālisti vai imunologi.

Izņēmums ir pacienti pēc kaulu smadzeņu transplantācijas – tad pilnīgi visa vakcinācija uzsākama no jauna. Pēc kaulu smadzeņu transplantācijas izzūd arī dabīgi pārslimotas infekcijas radītā imūnā atmiņa un aizsardzība.

5. mīts: vakcīnas satur tiomersālu un citus bīstamus un kaitīgus toksīnus

Tā nav patiesība, novecojusi informācija.

Neviena Latvijas bērnu vakcinācijas programmā iekļautā vakcīna nesatur tiomersālu. Tiomersāls ir etildzīvsudraba savienojums, kas izmantots baktēriju un sēnīšu augšanas ierobežošanai atsevišķās inaktivētajās (nedzīvajās) vairāku devu vakcīnās. Vakcīnskeptiķi ir apgalvojuši, ka tas izraisa autismu un citas veselības problēmas.

Pētījumos nav konstatēta saistība starp tiomersālu un apgalvojumiem par tā kaitīgumu. Laika periodā starp 1999. un 2001. gadu tiomersāls tika izņemts no vakcīnu ražošanas procesa (citos gadījumos - tika ievērojami samazināta tā izmantošana vakcīnas ražošanas procesā līdz minimālam daudzumam). Tiomersāls pats par sevi nav bīstams, un no vakcīnu ražošanas procesa to izņēma, jo lielā daļā mūsdienu vakcīnu, kas iepildītas vienreizējās pilnšļircēs, nav nepieciešama konservanta klātbūtne.

Ne visi dzīvsudraba veidi ir vienādi. Daži dzīvsudraba veidi, piemēram, dzīvsudrabs zivīs, paliek cilvēka organismā un, uzkrājoties noteiktā daudzumā, var izraisīt veselības problēmas. Tiomersāls ir cita veida dzīvsudrabs – tas neuzkrājas organismā un, kā rāda pētījumi, nevar izraisīt veselības problēmas.

Kad tika pierādīts, ka tiomersāls ir nekaitīgs, vakcinācijas nepieciešamības noliedzēji pārslēdzās uz citu vakcīnu sastāvdaļu, piemēram, formaldehīda, ietekmes iztirzāšanu, neskatoties uz to, ka mūsu pašu organismi ražo formaldehīdu un tas cilvēkiem ir vitāli nepieciešams ievērojami lielākos apjomos, nekā sastopams vakcīnā.

6. mīts: infekcijas slimību izskaušanu vai ievērojamu skaita samazinājumu veicinājuši sanitārie apstākļi un higiēnas pasākumi, nevis vakcīnas

Tā ir daļēja patiesība.

Ir nepareizi apgalvot, ka tikai pateicoties vakcīnām daudzas infekcijas slimības izskaustas vai citu slimību gadījumu skaits ievērojami samazinājies. Labāki sanitārie apstākļi, pārtikas pieejamība, kā arī medicīnas aprūpes un tehnoloģiju attīstība ir būtiski ietekmējusi infekcijas slimību kontroles iespējas, taču aplūkojot šos faktorus izolēti, tie, izrādās, nav tik efektīvi, un vakcīnu lielo lomu infekciju kontrolē pārspīlēt nav iespējams, jo nekam, izņemot, tīru ūdeni (pat ne antibiotikām), nav bijis tik liels iespaids uz mirstības un saslimstības mazināšanu un populācijas izaugsmi.

Ne mazāk nozīmīgs faktors ir vakcinācijas aptvere sabiedrībā. Pat attīstītajās valstīs diemžēl joprojām var novērot vakcīnregulējamo infekcijas slimību uzliesmojumus. Slimību uzliesmojumi notiek situācijās, kad vakcinācijas aptvere nav pietiekama.
Viens no šādu valstu piemēriem ir Amerikas Savienotās Valstis. Vakcinācija pret masalām ASV tika uzsākta 1963. gadā, kad masalu gadījumu skaits gadā vidēji bija 400 000. Turpmākās desmitgades laikā higiēnas principi un sanitārie apstākļi ievērojami nemainījās, taču pēc vakcīnas ieviešanas praksē – jau 1970.gadā gadījumu skaits samazinājās līdz 25 000. 2019. gadā 31 no 50 ASV štatiem tika apstiprināti 1282 individuāli gadījumi, no tiem – 128 pacienti tika hospitalizēti, 61 gadījumā attīstījās komplikācijas (pneimonija, encefalīts). Tas bija lielākais reģistrēto masalu gadījumu skaits Amerikas Savienotajās Valstīs kopš 1992. gada. Vairāk nekā 73 % tika saistīti ar masalu uzliesmojumu Ņujorkā, turklāt absolūti lielākā daļa saslimušo nebija vakcinēti pret masalām – 2018. gadā tajos Ņujorkas rajonos, kur nākamajā gadā notika masalu uzliesmojums, vakcinācijas aptvere bija vien 77 %.
Cits piemērs ir Haemophilus influenzae B tipa infekcija. Vadoties pēc Amerikas Slimību profilakses un kontroles centra (CDC) datiem, pēc HiB vakcīnas ieviešanas praksē, infekcijas gadījumu skaits gada laikā samazinājās no 20 000 gadījumu 1990.gadā līdz 1500 gadījumiem 1993. gadā.

7. mīts: vakcīnas izraisa to infekcijas slimību, pret kuru cilvēks tiek vakcinēts

Tā nav patiesība, novecojusi informācija.

Mūsdienās, līdz ar tehnoloģiju attīstību un vakcīnu ražošanas procesu stingru kontroli, šis apgalvojums vairs nav patiesība. Nedzīvās jeb inaktivētās vakcīnas satur mikroorganismu vai nelielu tā daļiņu, kas nav dzīva, tātad – nespēj vairoties un ierosināt slimību. Savukārt dzīvajās vakcīnās, lai gan mikrobs teorētiski ir dzīvs, tas ir tik novājināts, ka nevar ierosināt slimību.

Vakcīnas veidotas tā, lai to aktīvās sastāvdaļas stimulētu imūnsistēmu un liktu tai “strādāt”, taču tās ir padarītas nekaitīgas un nespēj ierosināt saslimšanu. Atsevišķos gadījumos ir iespējama situācija, kad pēc vakcinācijas cilvēkam parādās viegli, pārejoši simptomi, kas atbilst infekcijai, pret ko cilvēks ticis vakcinēts. Šāda situācija var rasties pēc dzīvu novājināto vakcīnu ievades, piemēram, atsevišķi izsitumi vai siekalu dziedzeru pietūkums pēc masalu, masaliņu, epidēmiskā parotīta vakcīnas ievades, taču šādas situācijas notiek ļoti reti (retāk kā 1 gadījumā no 1 000 000). Maldīgs ir pieņēmums, ka šīs pazīmes ir norāde uz infekcijas slimību.

Izņēmuma gadījums ir dzīvā, orālā poliomielīta vakcīna, kuras sastāvā esošais vīruss ļoti retos gadījumos spēj mutēt un ierosināt poliomielītu, taču orālo poliomielīta vakcīnu neizmanto nevienā attīstītajā valstī.

8. mīts: aizsardzība pret konkrēto infekcijas slimību pēc vakcinācijas ir 100 %

Tā ir daļēja patiesība.

Ideālā pasaulē vakcīnas ar 100 % efektivitāti aizsargātu jebkuru vakcinēto cilvēku, kas nozīmētu, ka vienīgās infekciju slimības, par kurām mums būtu jāuztraucas, būtu tās, pret kurām vakcīnu nebūtu. Vakcinācijas pamatmērķis ir ne vien samazināt saslimstību, bet arī mirstību, hospitalizācijas biežumu un smagu infekcijas slimības formu un komplikāciju attīstīšanos. Atkarībā no vakcīnas (un arī mikroba pret kuru vakcīna ir izveidota), vairāk vai mazāk iespējams novērst arī vieglas infekcijas formas vai pat infekcijas transmisiju jeb pārnesi.

Lai gan mūsu ķermeņi un orgānu sistēmas veidotas vienādi, mēs katrs esam unikāls – ne visi cilvēki vienmēr vienādi reaģēs uz vienu un to pašu vakcīnu.

- Ļoti mazai cilvēku grupai (mazāk kā 1 % no populācijas) pēc vakcinācijas var neveidoties aizsardzība. Tas var būt izolēts antivielu deficīts. Ir cilvēki, kuriem imūnā atbilde neveidojas ne šūnu, ne antivielu līmenī, kas nozīmē, ka aizsardzība neveidosies un cilvēki paliks uzņēmīgi pret infekcijas slimību, pret ko tika vakcinēti. Šādus cilvēkus no inficēšanās un saslimšanas ar vakcīnregulējamām slimībām pasargā tā sauktā kolektīvā imunitāte – šiem cilvēkiem jāpaļaujas uz to, ka pārējā sabiedrība būs vakcinēta un slimība neizplatīsies.  

- Ir ļoti maza cilvēku grupa, kas arī pēc vakcinācijas pret konkrēto infekciju, tomēr saslims un izjutīs slimības simptomus, taču šie simptomi būs viegli un cilvēkam neattīstīties komplikācijas un saslimšanas dēļ nebūs jāārstējas slimnīcā.

9. mīts: kolektīvā imunitāte nespastāv

Tā ir daļēja patiesība.

Par kolektīvo imunitāti runā, ja sabiedrībā ir vakcinēti vai ir imūni tik daudz indivīdu, ka pat tie, kas nav imūni pret konkrēto infekcijas slimību, pateicoties imūnajai sabiedrības daļai, ar to nesaslims. Jo vairāk cilvēku ir aizsargāti pret slimību, jo mazāka iespēja mikroorganismiem izplatīties populācijā. Jo populācijā vairāk neaizsargāto cilvēku, jo vieglāk slimībai izplatīties. Vakcinācijai ir ļoti liela nozīme kolektīvās imunitātes veidošanā.

Vakcinējoties cilvēks pasargā sevi un apkārtējos. Tas ir sevišķi būtiski tiem cilvēkiem, kuri ir īpaši uzņēmīgi pret slimībām, bet veselības problēmu dēļ nedrīkst tikt vakcinēti. Viņi paļaujas uz vakcinēto cilvēku imunitāti.

Ja 80 % populācijas ir imūni pret vīrusu, četras no piecām personām, kas būs kontaktā ar slimu personu, paliks veselas (un infekciju tālāk neizplatīs). Ņemot vērā infekciju slimības kontagiozitāti jeb lipīgumu, vidēji 70–90 % populācijas jābūt imūniem, lai sasniegtu kolektīvo imunitāti.

Ir atsevišķas vakcīnregulējamās saslimšanas, pret kurām nav iespējams  izveidot kolektīvo imunitāti, piemēram, ērču encefalīts, stingumkrampji, trakumsērga. Šīs saslimšanas neizplata inficēti cilvēki – dzīvnieki izplata trakumsērgu, kukaiņi – ērču encefalītu, bet infekcijas sporas augsnē –  stingumkrampjus. Pat ja visa sabiedrība 100 % būs vakcinēta pret šo saslimšanu, slimību nevarēs izskaust, jo tās dabīgais rezervuārs nav cilvēki.

Saslimšanām, kas izplatās no cilvēka uz cilvēku, kolektīvā imunitāte atkarīga no trim aspektiem.

1. Infekcijas spēja izplatīties. Katrai slimībai ir noteikta kontagiozitāte jeb lipīgums. Masalas ir ļoti lipīgas. Ja 10 uzņēmīgi cilvēki atradīsies vienā liftā ar kādu, kuram ir masalas, tad 9 no viņiem saslims ar masalām. Šis vīruss paliek gaisā līdz pat 2 stundām, potenciāli inficējot jebkuru, kurš vēlāk brauks ar šo liftu. Kontagiozitāti nosaka epidemioloģiskā analīze, kurā tiek noteikts, cik no uzņēmīgajām kontaktpersonām ir saslimušas pēc kontakta ar slimo cilvēku. Jo lipīgāka saslimšana, jo lielākam jābūt imūno cilvēku īpatsvaram populācijā, lai nodrošinātu pūļa imunitāti.

2. Vakcīnas efektivitāte. Visas vakcīnas nav vienādas. Dažas vakcīnas nodrošina adekvātu imunitāti pēc vienas vai divām devām, bet citām nepieciešamas vairāk kā divas devas. Mazāk efektīvas vakcīnas gadījumā nepieciešams, lai pēc iespējas lielākaa daļa populācijas būtu vakcinēta, lai pasargātu tos, kuriem imunitāte neveidojas, vai kuri nevar tikt vakcinēti.
3. Uzņēmīgo personu īpatsvars populācijā. Atsevišķi indivīdi nevar tikt vakcinēti dažādu medicīnisku iemeslu dēļ, piemēram, veselības stāvokļa, imunitāti novājinošu medikamentu (piemēram, steroīdu) lietošanas vai alerģijas pret kādu vakcīnas komponenti, dēļ. Tie, kuri izvēlas nevakcinēties, arī papildina uzņēmīgo personu īpatsvaru populācijā. Jo lielāks uzņēmīgo personu skaits populācijā, jo lielāka iespēja, ka infekciju slimība izplatīsies.

10. mīts: antihistamīni un citi pretalerģijas medikamenti samazina vai pilnībā novērš nevēlāmās parādība pēc vakcinācijas

Tā ir daļēja patiesība.

Visbiežāk novērotie nevēlamie notikumi pēc vakcinācijas ir tā saucamās sagaidāmās jeb normālās reakcijas pēc vakcinācijas, proti – lokālas (apsārtums, jutīgums vai sāpes un pietūkums injekcijas vietā) vai sistēmiskas (nogurums, nespēks, galvassāpes, paaugstināta ķermeņa temperatūra). Šie nevēlamie notikumi saistāmi ar vakcīnas ierosināto imūno atbildi un bioloģiski aktīvo vielu izdalīšanos, nevis alerģisku procesu. Lai gan šo bioloģiski aktīvo vielu radītais iekaisumu imitējošais process var izskatīties līdzīgi alerģiskajam procesam, alerģiskā procesa laikā visbiežāk piedalās arī tāda bioloģiski aktīva viela kā histamīns. Iekaisuma vai vakcīnas radīto reakciju procesā histamīna izdalīšanos nevēro, tāpēc antihistamīnu un citu pretalerģijas medikamentu lietošana nevēlamo reakciju profilaksei vai ārstēšanai nav pamatota, turklāt tā var kalpot par pamatu cita ar vakcināciju saistītā mīta popularizēšanai – ka vakcinācija izraisa alerģijas un alerģiskas reakcijas. Vienīgie medikamenti, kas rekomendējami visbiežāko sagaidāmo pēcvakcinācijas reakciju mazināšanai, ir pretdrudža un pretsāpju līdzekļi – ibuprofēns un paracetamols.

Tipisku alerģisku reakciju gadījumā (nieze, nātrene, angioedēma), antihistamīnu lietošana ir pamatota un nepieciešama, savukārt anafilakses gadījumā jebkurā reģistrētā vakcinācijas iestādē vai kabinetā būs nepieciešamais aprīkojums un personāls būs zinošs tā lietošanai.

Tēma

Vakcinācija

Vakcinācija aizsargā cilvēkus pret nopietnām un dzīvībai bīstamām infekcijas slimībām, piemēram, gripu, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām, meningokoku infekciju, invazīvu pneimokoku infekciju, poliomielītu un citām.

Atsauces

1. mīts: vakcīnas izraisa autismu
1. Hviid A, Hansen JV, Frisch M, et al. Mealses, mumps, rubella vaccination and autism. A nationwide cohort study. Annals of Internal Medicine. 2019 April. https://doi.org/10.7326/ M18-2101
2. Madsen KM, Hviid A, Vestergaard M, Schendel D, Wohlfahrt J, et al. A population-based study of measles, mumps and rubella vaccination and autism. N Engl J Med. 2002;347 (19):1477–1482. 3. Swerdfeger AL, Eslick GD. Vaccines are not associated with autism: An evidence - based meta- analysis of case-control and cohort studies. Vaccine. 2014 June;32(29):3623–3629.
4. Taylor LE, Institute of Medicine. Immunization Safety Review. Vaccines and autism. Board of Health Promotion and Disease Prevention, Institute of Medicine (National Academy Press, Washington, DC, 2004).

2. mīts: jaundzimušā imūnsistēma nespēj tikt galā ar lielu vakcīnu daudzumu
1. Feature Article: Are Infant Immune Systems Overwhelmed by Vaccines? Children’s Hospital of Philadelphia. Published on May 08, 2015. Available: https://www.chop.edu/news/are-infant- immune-systems-overwhelmed-vaccines
2. How Vaccines Strengthen Your Baby’s Immune System. Centers for Disease Control and Prevention. Last reviewed August 05, 2019. Available: https://www.cdc.gov/vaccines/parents/why- vaccinate/strengthen-baby-immune.html
3. Development of the Immune System. Children’s Hospital of Philadelphia. Last reviewed April 22, 2019. Available: https://www.chop.edu/centers-programs/vaccine-education-center/human-immune-system/development-immune-system
4. Vaccine Myths Debunked. Health Guides. Available: https://www.publichealth.org/public- awareness/understanding-vaccines/vaccine-myths-debunked/

3. mīts: dabiskā imunitāte ir labāka nekā pēc vakcinācijas iegūtā
1. Mina M.J. et al. Measles virus infection diminishes preexisting antibodies that offer protection from other pathogens. Science 01 Nov 2019: Vol. 366, Issue 6465, pp. 599-606. DOI: 10.1126/ science.aay6485
2. Vaccine Myths Debunked. Health Guides. Available: https://www.publichealth.org/public- awareness/understanding-vaccines/vaccine-myths-debunked/
3. Vaccine Safety: Immune System and Health. Children’s Hospital of Philadelphia. Last reviewed December 18, 2019. Available: https://www.chop.edu/centers-programs/vaccine-education-center/ vaccine-safety/immune-system-and-health

4. mīts: ja vakcināciju iekavē, viss vakcinācijas kurss jāsāk no jauna
1. Recommendations for Interrupted or Delayed Routine Immunization. World Health Organization. Updated April 2019. Available: https://www.who.int/immunization/policy/ Immunization_routine_table3.pdf?ua=1
2. Catch - up immunisation schedule for persons aged 4 months–18 years who start late or who are more than 1 month behind, United States, 2020. Centers for Disease Control and Prevention. Last reviewed February 3, 2020. Available: https://www.cdc.gov/vaccines/schedules/hcp/imz/ catchup.html

5. mīts: vakcīnas satur tiomersālu un citus bīstamus un kaitīgus toksīnus
1. Ball L, Ball R, Pratt RD. An assessment of thiomerosal in childhood vaccines. Pediatrics. 2001;107:1147–1154.
2. Common ingredients in U.S. licensed vaccines. U.S. Food & Drug administration. Available: https://www.fda.gov/vaccines-blood-biologics/safety-availability-biologics/common-ingredients-us- licensed-vaccines
3. Hurley AM, Tadrous M, Miller ES. Thimerosal-containing vaccines and autism: A review of recent epidemiologic studies. J Pediatr Pharmacol Ther. 2010 Jul;15(3):173-81.
4. Pichichero ME, Gentile A, Giglio N, Umido V, Clarkson T, Cernichiari E, et al. Mercury levels in newborns and infants after receipt of thiomersal-containing vaccines. Pediatrics. 2008;121:e208-214.
5. Stehr-Green P, Tull P, Stellfeld M, Mortenson P, Simpson D. Lack of consistent evidence for an association. Am J Prev Med. 2003 Aug;25(2):101-6.
6. Thompson WW, Price C, Goodson B, Shay DK, Benson P, Hinrichsen VL, et al. Early thiomersal exposure and neuropsychological outcomes at 7 to 10 years. N Engl J Med. 2007;357:1281-92.

6. mīts: infekcijas slimību izskaušanu vai ievērojamu skaita samazinājumu veicinājuši sanitārie apstākļi un higiēnas pasākumi, nevis vakcīnas
1. Measles Cases and Outbreaks. Measles (Rubeola). Centers for Disease Control and Prevention. Last reviewed June 09, 2020. Available: https://www.cdc.gov/measles/cases-outbreaks.html https://www.cdc.gov/mmwr/volumes/68/wr/mm6819a4.htm
2. Gastañaduy PA, Budd J, Fisher N, et al. A measles outbreak in an underimmunized Amish community in Ohio. N Engl J Med 2016;375:1343–54.
3. Haemophilus influenzae type b (Hib): Questions and Answers. Information about disease and vaccines. Immunization Action Coalition. Available: https://www.immunize.org/catg.d/p4206.pdf

7. mīts: vakcīnas izraisa to infekcijas slimību, pret kuru cilvēks tiek vakcinēts
1. Vaccine Types. U.S. Department of Health & Human Services. Last reviewed March 2020. Available: https://www.vaccines.gov/basics/types
2. Types of vaccine. Vaccine Knowledge Project. Oxford Vaccine Group. Last updated January 03, 2019. Available: https://vk.ovg.ox.ac.uk/vk/types-of-vaccine
3. Historical Vaccine Safety Concerns. Centers for Disease Control and Prevention. Last reviewed January 29, 2020. Available: https://www.cdc.gov/vaccinesafety/concerns/concerns-history.html

8. mīts: aizsardzība pret konkrēto infekcijas slimību pēc vakcinācijas ir 100 %
1. Immunisation is key to achieving child survival goals. Gavi - The Vaccine Alliance. Available: https://www.gavi.org/news/media-room/immunisation-key-achieving-child-survival-goals
2. About Immunisation. Australian Government. Department of Health. Last updated May 02, 2019. Available: https://www.health.gov.au/health-topics/immunisation/about-immunisation Immunization programme. Unicef. Available: https://www.unicef.org/immunization

9. mīts: kolektīvā imunitāte nespastāv
1. Herd immunity. Association for Professionals in Infection Control and Epidemiology. Available: https://apic.org/monthly_alerts/herd-immunity/
2. Vaccines Protect Your Community. U.S. Department of Health & Human Services. Last reviewed February 2020. Available: https://www.vaccines.gov/basics/work/protection
3. Herd Immunity. The History of Vaccines. The College of Physicians of Philadelphia. Available: https://www.historyofvaccines.org/content/herd-immunity-0

10. mīts: antihistamīni un citi pretalerģijas medikamenti samazina vai pilnībā novērš nevēlāmās parādība pēc vakcinācijas
1. Injection site reactions. Melbourne Vaccine Education Centre. Last reviewed: February 2018. Available: https://mvec.mcri.edu.au/immunisation-references/injection-site-reactions/
2. Preventing and Managing Adverse Reactions. Vaccine Recommendations and Guidelines of the ACIP. Centers for Disease Control and Prevention. Available: https://www.cdc.gov/vaccines/hcp/ acip-recs/general-recs/adverse-reactions.html
3. Vaccinations and Adverse Reactions FAQs. Travel Doctor - TMVC. Available: https:// www.traveldoctor.com.au/faq/vaccinations-and-adverse-reactions