Ērces un to pārnēsātās slimības

Pasaulē izplatīti vairāki simti dažādu ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas trīs epidemioloģiski nozīmīgas ērču sugas - suņu, taigas ērces un ornamentētās pļavērces. Suņu ērces un ornamentētā pļavērce nu jau sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces.

Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās bieži sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz - sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī ilggadīgi nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās. Piesūkties gatava ērce parasti atrodama tuvu zemei (maksimāli 1 m augstumā). Ērces attīstība no olas līdz pieaugušai ērcei ilgst 2-3 gadus un šajā laikā tā izaug no dažām milimetra desmitdaļām līdz pat 4 mm.

Ērcēm ir trīs dažādas attīstības stadijas - kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce. Visās attīstības stadijās ērcēm nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk - nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc tie var piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākamajā attīstības stadijā, bet mātītēm - lai radītu olas.

Kad ērce piesūcas, tā caur savu atskabargaino snuķīti ielaiž brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki ērces piesūkšanos nejūt, tādēļ ērce var nokrist pirms tā pamanīta. Ērču sākuma attīstības stadijās, to niecīgo izmēru dēļ, tās ir grūti saskatīt.

Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet pie labvēlīgiem meteoroloģiskiem apstākļiem var būt ievērojami garāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3 - +5 °C.

Viena no  nozīmīgākajām  sabiedrības veselības problēmām gan Latvijā, gan arī citās endēmiskās valstīs, esot par vienu no biežākajiem cēloņiem vīrusa etioloģijas izraisītam meningītam, encefalītam. Neskatoties uz veiksmīgi  Latvijā 2006. gadā uzsākto Valsts vakcinācijas plānu pret ērču encefalītu (ĒE) bērniem endēmiskajās teritorijās, Latvija joprojām ierindojas starp ĒE endēmiskākajām valstīm Eiropā.

Atgādinām, ka lai gan pašas ērces var būt inficētas un sevī saturēt vairākus infekciju izraisītājus, cilvēkam Latvijā saistošas un klīniski nozīmīgas var būt divas ērču pārnestas infekcijas – ērču encefalīts un Laimas borelioze. Tomēr atgādinām, ka inficēta ērce vēl nenozīmē, ka pēc piesūkšanās slimība noteikti attīstīsies.

Ērču encefalītam ir droša un augsti efektīva vakcīna, vakcinēties var jebkurā gadalaikā, jebkurā intervālā attiecībā pret citām saņemtām vakcīnām. ĒE nav specifiska terapija. Pēc ērces piesūkšanās, ĒE vīruss no inficētas ērces cilvēkam tiek nodots uzreiz pēc piesūkšanās. Tādēļ palīdzēt var tikai savlaicīga profilakse ar vakcināciju.

Laimas boreliozei nav profilakses, taču arī pēc inficētas ērces piesūkšanās borēlijju baktērijas cilvēkā nokļūs tikai ne mazāk kā pēc 24-28 h pēc piesūkšanās. Tādēļ savlaicīga ērces pareiza noņemšana efektīvi var novērst Laimas slimības attīstību.

Pat ja borēliju infekcija cilvēkam tiek nodota, slimība attīstās salīdzinoši retāk. Ja slimība attīstās un IR klīniskie simptomi, tad Laimas boreliozi var ārstēt ar specifiskām antibiotikām.

Profilaktiska antibakteriālo līdzekļu nozīmēšana pēc ērces piesūkšanās NAV jādod. Ārstēšanu uzsāk tikai ja parādās Laimas slimībai specifiskie simptomi:

• Aptuveni mēneša laikā pēc ērces piesūkšanās var parādīties tipiskā eritēma uz ādas, kam jābūt ne mazākai kā 5 cm diametrā. Tā var parādīties jebkurā ķermeņa vietā, ne tikai vietā, kur ērce bija piesūkusies. Šī mēneša laikā antivielas pret Boreliozi analīzēs vēl NEBŪS nosakāmas, tādēļ borēliju antivielu testēšana šajā periodā nav jēgpilna un neatspoguļo reālo situāciju. Ja tipiskā eritēma uz ādas pamanīta, tad speciālists nozīmē antibakteriālo terapiju, balstoties uz klīnisko ainu, ne analīzēm.
• Smagākas Laimas slimības izpausmes, kā piem. neiroborelioze parasti attīstītās mēneša vai nedaudz ilgākā laikā pēc ērces piesūkšanās un norit tādā smaguma pakāpē, ka pacients visticamāk medicīnisko palīdzību meklēs stacionārā un tad jau ārsti Laimas slimības konkrēto formu diagnosticēs un attiecīgi uzsāks piemērotāko ārstēšanu.

Ko nevajag darīt:

• Neskatoties uz plaši pieejamo maksas ērču testēšanu uz dažādām infekcijām, to darīt nav jēgpilni, jo iegūtā atbilde neietekmēs tālāko taktiku. ĒE gadījumā – terapijas nav, ja būs simptomi, tad stacionārā tiks veikta atbalstoša un simptomātiska terapija. Saņemt ĒE vakcīnu pēc ērces piesūkšanās var, tas ir droši, taču tikko uzsāktā vakcinācija nepaspēs nodrošināt aizsardzību pret tikko iegūto infekciju.
• Laimas slimības gadījumā – profilaktisku antibiotiku profilaksi nedod, tā nav nepieciešama un nenovērsīs slimības attīstību, ja tāda vēlāk attīstīsies. (Lūdzu neattiecināt uz Latviju un Eiropu ASV rekomendācijas, jo Eiropā un ASV Laimas slimības izraisītāji atšķiras).

Pārējās infekcijas, pat ja ērce ar tām inficēta, Latvijā nav klīniski nozīmīgas.

Ja saistīti vai nesaistīti ar ērces piesūkšanos, cilvēkam attīstās kādi simptomi vai sūdzības, jāvēršas pie ārsta. Ir arī citas slimības!

Ko darīt, ja piesūkusies ērce?

Piesūkusies ērce jānoņem, cik ātri iespējams un tas jādara ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnestajām slimībām.

Pirms ērces izvilkšanas jādezinficē vieta, kur tā piesūkusies. Ērces izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko pēc iespējas tuvāk ādai satver ērces snuķīti un lēni, ar apļveida kustību izvelk ērci. Ja nav pincetes, ap ērces snuķīti apsien diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Pēc ērces izņemšanas piesūkšanās vietu dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm.

Kā izvairīties no ērces piesūkšanās?

Ērces visbiežāk nokļūst uz garāmejošu cilvēku apaviem vai apģērba potīšu augstumā un pēc tam lēni pārvietojas uz augšu. Lai nepieļautu ērces piesūkšanos, pirms došanās mežā apģērbs jāpielāgo tā, lai ērce nevarētu zem tā pakļūt. Bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze jāieliek biksēs. Ieteicams valkāt gaišas drēbes, uz kurām ērces labi saskatāmas.

Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai ieraudzītu un laikus notrauktu pa to rāpojošas ērces. Pārnākot no pastaigas, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm un ķermeņa nav ērces. Jāatceras, ka ērces var atnest mājās arī ar mežā plūktām puķēm un zariem.