Priekšējais uveīts

Priekšējais uveīts – iekaisums primāri skar varavīksneni un ciliāro ķermeni.

Izveidots: 5. maijs, 2022. gads

Atjaunots: 19. decembris, 2022. gads

Drukāt

Uveīti – acs asinsvadu jeb uveālā trakta iekaisumi. Tiem ir ļoti variabla etioloģija (izcelsme) un gaita. Tie var būt gan akūti, gan hroniski, gan recidivējoši (tas nozīmē, ka iekaisums var periodiski atkārtoties). Pēc iekaisuma procesa lokalizācijas tos var sadalīt priekšējos, vidējos un mugurējos uveītos, ka arī panuveītos, kad iekaisuma procesā ir iesaistītas gandrīz vai visas acs asinsvadu apvalka/ trakta daļas. Smagos iekaisuma gadījumos var attīstīties sarežģījumi jeb komplikācijas praktiski visās acs ābola struktūrās.

Anatomija (iekaisuma procesa lokalizācijas skaidrojums)

Uvea (latīņu valodā) jeb uveālais trakts ir acs vidējais slānis, kas ir sadalīts priekšējā uvea (īriss jeb varavīksnene, ciliārais ķermenis) un mugurējā uvea (horoidea jeb dzīslene). Uvea atrodas starp ārējo slāni (sklēra) un iekšējo slāni (tīklene). Priekšējais segments ir atdalīts no mugurējā ar acs lēcu.

1. attēls. Acs anatomija.

Klasificēt uveītus var pēc dažādiem faktoriem, iekļaujot anatomisko lokalizāciju, iekaisuma raksturu (granulomatozs/negranulomatozs), gaitu (akūts, hronisks vai rekurents) vai izcelsmi (traumatiska, imunoloģiska, infekcioza (eksogēna/endogēna), maskēta (tāda, kas sākotnēji var atgādināt citu saslimšanu) vai idiopātiska). Anatomiskā procesa lokalizācija var palīdzēt noteikt uveīta etioloģiju.

Pēdējo uveītu pētījumu rezultāti ASV parādīja, ka bērnu populācijā priekšējais uveīts sastāda 75% no visiem uveītu gadījumiem, un pārējie 25% gadījumu sadalās starp mugurējiem uveītiem un panuveītiem.

Priekšējais uveīts – iekaisums primāri skar varavīksneni (iris) un ciliāro ķermeni. Kad primāri ir skarta priekšējā kamera (telpa starp radzeni un varavīksneni), iekaisumu sauc par irītu, savukārt, kad iekaisumu vēro arī priekšējā stiklveida ķermeņa daļā, šādam uveītam lieto terminu iridociklīts.

Simptomu apraksts

Sarkanā acs (bet var arī būt balta, bez iekaisuma);
Fotofobija (bailes no gaismas, dažādas intensitātes, var nebūt vispār);
Asarošana (nav obligāti);
Redzes traucējumi, miglošanās (var arī nebūt);
Acs sāpes (dažādas intensitātes, bērni tās mēdz aprakstīt ļoti neskaidri, nekonkrēti vai arī vispār noliegt);
Radzenes izmaiņas/tūska (parasti redzamas, izmeklējot mikroskopiski, rupjas izmaiņas var arī pamanīt no malas).

Retāk var redzēt arī plakstiņu pietūkumu un apsārtumu.

Smalkākas izmaiņas var noteikt ar biomikroskopa palīdzību:

Izsvīdums/precipitāti/šūnas uz radzenes mugurējās daļas – endotēlija;
Izmaiņas priekšējās kameras saturā – iekaisuma šūnas, infiltrāts (iekaisuma produkti), strutas, asinis, fibrīns, varavīksnenes mezgliņi;
Zīlītes funkciju anomālijas (mioze jeb sašaurināta zīlīte) – saaugumi (sinehijas), biežāk starp zīlīti un lēcas priekšējo virsmu, ko citreiz var pamanīt no malas kā nepareizas formas zīlīti (puķes veidā, nevis apaļu), kuras gadījumā mazāk apgaismotā vai tumšā telpā nevar redzēt zīlītes dabisko funkciju – paplašināšanos;
Lēcas izmaiņas – slāņu apduļķojums jeb katarakta, kura var traucēt ieraudzīt un izvērtēt dziļākās acs ābola struktūras. Stiklveida ķermeņa priekšējās daļās var ieraudzīt iekaisuma destrukciju jeb peldošus apduļķojumus un šūnas.

2. attēls. Mugurējās sinehijas, HLA B27 asociēts priekšējais uveīts.

3. attēls. Priekšējais granulomatozs uveīts bērnam ar sarkoidozi.

Saistīto simptomu saraksts

Acu asarošana

Cēloņi

Pediatrisko uveītu prevalence variē dažādos pētījumos. Bērniem slimību sastop 2-14% no visiem uveītu gadījumiem, meitenēm salīdzinoši biežāk. Vidējais vecums, kad slimība tiek diagnosticēta, ir 8-9 gadi, un 75% gadījumos tā skar abas acis. Pēc to izcelsmes uveītiem izšķir divas biežākās grupas — idiopātiskus (25%- 54% gadījumu), kad slimības cēlonis nav zināms, un ar juvenīlu idiopātisku artrītu (JIA) saistītus uveītus (15%-47% gadījumu). Lielākā daļa uveītu gadījumu nav pārmantota.

HLA-B27 antigēns (galvenā audu saderības kompleksa (MHC) I klases antigēns) – pastāv stingra korelācija starp tā atradni un relatīvo risku saslimt ar noteiktām patoloģijām, tai skaitā ar juvenīlu idiopātisku artrītu (JIA) un ar to saistītu uveītu.

Retākos gadījumos (<0,5 %) dažu medikamentu sistēmiska lietošana var izprovocēt uveīta rašanos (piemēram: rifabutīns, cidofovirs, bisfosfonāti, sulfonamīdi, moksifloksacīns), ka arī topiskie aģenti (piemēram, metipranolols, brimonidīns, prostaglandīnu analogi).

Iemesli un slimības, kas var izraisīt priekšējo uveītu:

Juvenīls idiopātisks artrīts;
Trauma;
Sarkoidoze;
Tuberkuloze;
Sifiliss;
Laima slimība;
Herpes vīruss;
Kawasaki slimība;
Tubulointersticiāls nefrīts un uveīta sindroms;
Behčeta slimība;
Iekaisīgas zarnu slimības;
Vegenera granulomatoze;
Nespecifisks orbītas iekaisums jeb orbītas pseidotumors.

Izmeklējumu apraksts

Diferenciālā diagnostika (iemesli un slimības, kas var izraisīt priekšējo uveītu)

Redzes asuma pārbaude, tonometrija jeb acu spiediena mērīšana, biomikroskopija (spraugas lampa), fundus oculi (acu dibena) apskate cikloplēģijā (ar medikamentozi paplašinātām zīlītēm), acu priekšējo daļu un fundus oculi fotodokumentācija (kas ļoti palīdz diagnostikai un dinamiskai novērošanai), acu ultrasonogrāfija, OCT jeb okulokoherentā tomogrāfija un fluorescentā angiogrāfija.

Laboratoriskā diagnostika ir ļoti svarīga, īpaši akūto uveītu gadījumos. Standarta izmeklēšanas plānā tiek iekļautas sekojošas analīzes: pilna asins aina, CRO (C reaktīvā olbaltumviela), EGĀ (eritrocītu grimšanas ātrums), glikoze tukšā dūšā, HLA-B27 antigēns, ANA (antinukleārās antivielas), ANCA (antivielas pret neitrofīlu citaplazmas komponentiem), ACE (angiotenzīnkonvertāze), infekciju diagnostika (obligāti jāizslēdz tuberkuloze, sifiliss, HIV, HSV un VZV (herpesvīrusi), citomegalovīruss, Ebšteina-Barra vīruss), urīna analīze, kvantiferona tests un Mantū reakcija, ka arī plaušu RTG (tuberkulozes un sarkoidozes izslēgšanai). Ļoti retos gadījumos iespējams ķirurģiski paņemt priekšējās kameras šķidrumu, lai veiktu PĶR (polimerāzes ķēdes reakcija) analīzi, kas varētu palīdzēt identificēt uveīta izsaucēju.

Papildus obligāti tiek pieteikta ārsta reimatologa konsultācija, lai izslēgtu artrīta iespējāmību vai arī izvērtētu esošā artrīta stāvokli. Reimatologs parasti arī nozīmē pacientam papildus analīzes.

Iespējamo izmeklējumu saraksts

Biomikroskopija ar fotodokumentāciju

Ārstniecība, simptomu mazināšana

Bieži vien uzsāk ārstēšanu ar topiskiem jeb lokāliem medikamentiem acu pilienu veidā. Kortikosteroīdu acu pilieni (Prednisolone acetate 1%, Dexamethasone 0.1%, Loteprednol etabonate 0.5%) ir ļoti efektīvi priekšējā uveīta ārstēšanā. Akūtajā periodā ir nepieciešams paplašināt acu zīlītes, lai neveidojas zīlītes saaugumi, tāpēc pielieto Cyclopentolate hydrochloride (Cyclogyl 1%), Tropicamidum 0.5% (Mydriacyl) vai arī Atropine sulfate 1% pilienus zīlītes plašināšanai, ka arī sāpju sajūtu mazināšanai. Pilināšanas biežums ir atkarīgs no procesa aktivitātes smaguma, citreiz sākumā periodā nepieciešams pilināt zāles ik katru stundu. Lokāli var būt nozīmēti arī antibiotikas saturošie pilieni un pretvīrusu medikamenti, ja ārstam ir aizdomas par procesa infekciozu gaitu. Remisijas stadijās nereti lokāli tiek pielietoti NSPL (nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi), lai uzturētu uveītu miera stāvoklī, vai arī, kad iekaisuma aktivitāte ir neizteikta. Ja uveīts komplicējas ar paaugstinātu acu jeb intraokulāro spiedienu, pacientam nozīmē acu spiedienu pazeminošās zāles (beta blokatorus, prostaglandīnu analogus un citus).

Smagākajos gadījumos tiek pielietotas kortikosteroīdu injekcijas periokulāri (tuvu acs ābolam), retāk intravitreāli (dūriens iekšā acs ābolā), ka arī steroīdi mēdz būt nozīmēti sistēmiski tablešu veidā vai intravenozi (prednizolons, metilprednizolons), pakāpeniski pēc shēmas samazinot medikamentu devu.

Nepietiekami kontrolētos uveīta iekaisuma procesa gadījumos terapijai sistēmiski tiek pievienoti imūnsupresijas medikamenti (biežāk metotreksāts, mikofenolāta mofetils u.c.) un bioloģiskie aģenti (biežāk adalimumab, tocilizumab), kurus lieto ilgstoši, sekojot līdzi vispārējām veselības stāvoklim kopā ar reimatologu un ģimenes ārstu.

Komplikāciju (sarežģījumu) gadījumos var būt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, piemēram komplicētas kataraktas operācija, vai arī vitrektomija.

Komplikācijas

Biežākās uveītu komplikācijas ir mugurējās sinehijas (saaugumi), ,,band” keratopātija (radzenes deģeneratīvas izmaiņas), paaugstināts intraokulārais spiediens, kas var novest pie glaukomas attīstības, cistveida makulas tūska (šķidruma uzkrāšanās tīklenes centrālajā daļā), katarakta, hemoftalms (asins izplūdums stiklveida ķermenī), tīklenes atslāņošanās.

Profilakse

Primāra profilakse faktiski nav iespējama. Ja bērnam ir hronisks uveīts uz citas sistēmiskas slimības fona (piemēram JIA), svarīgi ievērot pamatslimības ārstēšanas rekomendācijas, kas varētu novērst arī uveīta paasinājumus.

Speciālisti, pie kā vērsties

Reimatologs, pediatrs, citreiz arī infektologs un ftiziatrs (pulmonologs). Pie nozīmīgas redzes pazemināšanās ar bērniem nodarbojas audiologopēds – redzes pedagogs.