Ieteikumi vecākiem, kuru bērni sastopas ar ēšanas traucējumiem

Ēšanas traucējumu ārstēšanas procesā ir ļoti svarīgi runāt, neslēpt notiekošo un spēt paust savas reizes. Situācijas ir dažādas, un pieaugušajiem ir jācenšas atrast visatbilstošāko un veiksmīgāko komunikācijas formu gan ar bērnu, kurš saskāries ar ēšanas traucējumiem, gan citiem ģimenes locekļiem.

Kā atbalstīt bērnu ar ēšanas traucējumiem?

• Izglītojiet sevi - ir svarīgi, lai bērns jūt, ka jūs saprotat grūtības, ko viņš/-a piedzīvo, nepakļaujieties mītiem par ēšanas traucējumiem, pārbaudiet faktus par ar svaru, ēšanu un fiziskām aktivitātēm uzticamos avotos;
• uzklausiet, esiet pacietīgi un nevērtējiet bērnu;
• palīdziet ikdienišķu lietu veikšanā;
• izvairieties no sarunām par ēdienu un svara izmaiņām, nerunājiet par savām grūtībām un paradumiem;
• rādiet piemēru, veidojot veselīgas attiecības ar ēdienu, savu svaru un fiziskajām aktivitātēm;
• jautājiet, kā bērns jūtas;
• atcerieties, ka atveseļošanās posms prasīs laiku, nemēģiniet steidzināt bērnu;
• pievērsiet uzmanību ne vien uzvedības un fiziskajiem aspektiem, bet arī emocionālajām grūtībām, kas saistītas ar ēšanas traucējumiem;
• motivējiet ievērot ārstu un uztura speciālistu rekomendācijas;
• palīdziet bērnam tikt galā ar trauksmi - apdomājiet, kā iespējams novērst uzmācīgās domas par ēdienu ēdienreižu laikā un pēc tām;
• cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem var būt grūtības komunicēt ar apkārtējiem un tie var atstumt līdzcilvēkus, taču centieties maksimāli saglabāt komunikāciju ar bērnu;
• piedāvājiet bērnam iesaistīties aktivitātēs, kas nav saistītas ar ēšanas procesu vai ēdienu, bet sagādā prieku;
• nebaidieties uzdot jautājumus - mēs nespējam nolasīt jauniešu domas, tāpat kā viņi mūsu;-
• koncentrējieties uz bērna pozitīvajām rakstura iezīmēm, talantiem, bet nesasaistiet šos jautājumus ar viņa ārējo izskatu;
• neuztveriet bērna rīcību personīgi, ārstēšanās procesā impulsivitāte un neapdomība ir normāla parādība;
• atcerieties parūpēties arī par savām emocionālajām vajadzībām.

Atveseļošanās procesā svarīga nozīme ir motivācijai izveseļoties. Iedrošiniet bērnu izveidot sarakstu ar lietām, kuras viņš/-a vēlētos sasniegt. Mudiniet domāt par nākotni, piemēram, skolas pabeigšanu, ceļojumu kopā ar draugiem, nākotnes profesijas izvēli. Svarīgi atgādināt gan sev, gan bērnam, ka, lai arī atveseļošanās process ir ilgs, tas ir iespējams un ir dzīve pēc slimības.

Kā sarunāties ar pusaudzi par ēšanas traucējumiem

Izvēlieties sarunai piemērotu vidi - tai jānotiek privātā gaisotnē, izvairieties no publiskas grūtību pārspriešanas citu cilvēku klātbūtnē. Sarunai ir vēlams sagatavoties, jo tā var būt emocionāla. Ja nepieciešams - iepriekš pierakstiet savas domas un sarunas struktūru.

Sarunā koncentrējieties uz “es” pozīciju, parādot rūpes un izpratni, piemēram: "Es satraucos, ja tu vingro pārāk ilgi." Pieturieties pie faktiem un reāliem novērojumiem, jo bērns var neatzīt problēmu un mēģināt manipulēt ar informāciju. Nepārmetiet bērnam ēšanas traucējumus. Piedāvājiet savu atbalstu un atgādiniet, ka par ēšanas traucējumiem nav jākaunās - savu grūtību atzīšana ir daļa no izveseļošanās procesa. Tāpat izvairieties no problēmas vienkāršošanas - nesakiet, lai bērns "vienkārši sāk ēst normāli".

Svarīga ir vecāku un bērnu savstarpējā sadarbība atveseļošanās procesā - pārrunājiet plānu, kā rīkoties akūtā situācijā, ja konstatējat, ka atgriežas iepriekšējie simptomi. Neatkarīgi no bērna kopējās attieksmes pret atlabšanas procesu esiet gatavi arī negatīvām reakcijām un neuztveriet tās personīgi.

Komunikācija ģimenē

Vecāku un ģimenes iesaiste ārstēšanās procesā ir būtiska. Svarīgs ir ģimenes ikdienas ritms, spēja pieņemt un saprast bērna emocijas. Ir vēlams izveidot konkrētus uzvedības noteikumus mājās. Izvērtējiet situācijas, kas ir pieļaujamas un kas netiks atļautas. Katrā ģimenē šie noteikumi var atšķirties, taču pārliecinieties, ka bērns šos noteikumus saprot un pārrunājiet tos ģimenes lokā. Jāņem vērā, ka bērni ar ēšanas traucējumiem bieži jūtas apdraudēti un kļūst dusmīgi, ja pieaugušie sāk iejaukties viņu ēšanas paradumos. Bieži vien viņi uz aizrādījumiem un jautājumiem reaģē ar noliegumu un dusmām. Neuztveriet to personīgi. Šādās situācijās svarīgākais ir iespēju robežās saglabāt mieru. Svarīgi: īpaši izteiktas dusmu un agresijas lēkmes var izpausties ārstēšanas procesa sākumposmā, vēlāk tās var mazināties. Ir bērni, kuri apzinās saslimšanas nopietnību un to, ka viņiem nepieciešama palīdzība, taču jāņem vērā, ka šī apziņa var rasties vēlākos ārstēšanas procesa posmos.

Lai pilnvērtīgi izprastu notiekošo un bērna emocijas, iespējams apmeklēt ģimenes terapiju, kas palīdzētu uzlabot komunikāciju starp ģimenes locekļiem un atbalstītu kā bērnu, tā vecākus ārsta rekomendāciju ievērošanā. Ja jums rodas sajūta, ka bērnam nekļūst labāk, konsultējieties ar ārstu - iespējams, var būt nepieciešama stacionēšana. Esiet līdzās bērnam un sekojiet līdzi viņa ārstēšanās gaitai - palīdziet plānot atkārtotas vizītes pie ārsta, uztura speciālista, terapeita vai citiem speciālistiem!

Atcerieties, ka ēšanas traucējumi ietekmē arī apkārtējo cilvēku ikdienu un ēšanas procesu. Centieties organizēt kopīgas ēdienreizes, dariet to regulāri, veidojot rutīnu un pieradumu. Ja ģimenē ir vēl kāds bērns, svarīgi arī viņu informēt par notiekošo. Daži ieteikumi, kā informēt par ēšanas traucējumu mazākus brāļus/māsas: 

• tavam brālim/māsai ir radušās grūtības ar nepieciešamā ēdiena daudzuma uzņemšanu. Mums visiem ēdiens nepieciešams, lai mūsu ķermenis spētu atbilstoši darboties. Tāpēc mums visiem kopā būs jāmācās ēst veselīgi;
• tavs brālis/māsa ēdienreižu laikā var nobīties, kļūt bēdīgs/a vai sadusmoties. Tā nav tava vaina;
• lai tiktu galā ar tava brāļa/māsas ēšanas grūtībām, mums palīdz dakteris un citi pieaugušie. Tavs uzdevums ir būt tev pašam;
• tavs brālis/māsa neizvēlas tā uzvesties. Tā nav viņa vaina. Tā arī nav tava vaina. Mēs visi darām, kas ir mūsu spēkos, lai palīdzētu.

Jāpatur prātā, ka ēšanas traucējumi var būt biedējoši un neizprotami gan pašam jaunietim, gan citiem ģimenes locekļiem. Iedrošiniet līdzcilvēkus uzdot radušos jautājumus, piemēram:

• vai tev ir kādi jautājumi par ēšanas grūtībām?
• vai ir, kas tāds ko tu vēlētos pārrunāt?

Ja saruna norit ar vecāku jaunieti, pusaudzi, svarīgi vispirms uzklausīt viņa domas, satraukums un emocijas saistībā ar radinieka ēšanas grūtībām. Ieteicams, ka saruna ir nepiespiesta, brīva.

Bērni jums var uzdot jautājumus par ēšanas traucējumiem. Svarīgi sniegt bērna vecumam un sapratnei piemērotas atbildes. Biežāk uzdotie bērnu jautājumi un iespējamās atbildes:

Ieteikumi vecākiem, ja jūsu bērns ievietots slimnīcā

• Sākotnēji atcerieties, ka šī situācija var būt grūta visai ģimenei. Ir pilnībā pamatoti izjust satraukumu un izmisuma sajūtu;
• Ievietojot jaunieti slimnīcā, jums  var nākties saņemt pārmetumus un apvainojumus no jaunieša – tas var būt nepatīkami. Šādā situācijā svarīgi saglabāt mieru un izskaidrot, atgādināt jaunietim iemeslus, kāpēc viņš ievietots slimnīcā. Piemēram, apskatīsim gadījumu, kā vecāks varētu atbildēt uz jaunieša dusmām, manipulāciju: ”Es saprotu, ka esi nobijusies/dusmīga, jo tiki ievietota slimnīcā, un zinu, ka tu labprātāk atrastos mājās.  Bet mums ir svarīgi uzzināt, kā tev labāk un veiksmīgāk palīdzēt. Slimnīcā ir personāls, kas varēs to mums iemācīt. Un tev pašreiz jākoncentrējas uz nepieciešamā uztura uzņemšanu”;
• Jāpatur prāta, ka bērns, iespējams, nevēlas atrasties slimnīcā;
• Atrodoties slēgta tipa nodaļā, jaunietis var saskarties ar grūtībām pielāgoties, izjust paaugstinātu stresu, trauksmi, nomāktību;
• Iespēju robežās uzturiet kontaktu, apciemojiet vai zvaniet bērnam regulāri, reizi dienā. Bet atcerieties, ka nav nepieciešams uzraudzīt bērnu visu laiku – par to rūpējas medicīnas personāls;
• Bieži jaunieši ar smagiem simptomiem cenšas manipulāciju ceļā tikt ātrāk izrakstīti no slimnīcas. Var apsolīt vecākiem, ka, atgriežoties mājās, atsāks ēst kā nepieciešams, var paust, ka jūtas nemīlēts un pamests, jo vecāki viņu „nodevuši” ievietojot slimnīcā. Iesakām pirms pieņemt lēmumu par bērna priekšlaicīgu izrakstīšanu noteikti vispirms konsultēties ar ārstējošo ārstu.

Atcerieties, ja jums pašiem radušies kādi jautājumi, tos noteikti uzdodiet bērna ārstējošam ārstam-psihiatram.